Ģimenē mums ir vairāki attiecību trijstūri. Es, vīrs un dārzeņi. Vīrs, bērni un dārzeņi. Es, bērni un dārzeņi. Skaidrs ir tas, ka attiecības ir īpašas, citādi jau dārzeņu audzēšana nebūtu mans darbs un aizraušanās. Lielos vilcienos ar dārzeņiem sadzīvojam draudzīgi.
Ģimenē galvenā ēst gatavotāja esmu es, līdz ar to man ir tā iespēja izvēlēties, ko visi ēdīs, un pavilkt deķīti uz vienu vai otru pusi. Gaļu uzturā praktiski nelietoju, zivis retu reizi. Pārējie ģimenes locekļi ēd arī gaļu, tāpēc gatavošanā esmu elastīga. Man dārzeņi ir lielisks veids, kā bagātināt ēdienu ar garšu, krāsu un sātu. Vīrs dārzeņus noteikti negatavos, bet no dārza svaigi kraukšķīgu noplūks un apēdīs. Ja uz galda stāvēs kāposts vai burkāns, bērni metīsies tiem virsū. Tiesa, to pašu viņi darīs, ja uz galda stāvēs konfekte. Taču to, kas stāv uz galda vai mūsu ledusskapī, vecāki var ietekmēt, vai ne?
Piemēram, pastu var pagatavot ar gaļas mērci, bet var arī ar olīveļļā sautētiem burkāniem un ķiplokiem. Saucu to par sautēto burkānu fenomenu. Jebkurā ēdienā, kas apnicis, iespējams pievienot sutinātus burkānus. Visi, kurus esmu cienājusi, ir slavējuši arī garšas ziņā. Tāpat jebkuru graudaugu ēdienu iespējams papildināt ar viegli apvārītu puķukāpostu, brokoli, cepeškrāsnī ceptām bietēm un ķirbi. Dievinu cept maizes, kūkas un saldumus, tajos paslēpjot dārzeņus. Vārīts ķirbis gabaliņos meitai neiet pie sirds, bet plānās pankūkas, kur mīklai pievienots vārīts un sablenderēts ķirbis, tiek notiesātas vienā mirklī. Keksiņi ar rīvētu kabaci, ķirbi vai burkāniem ir garša, ko nevar nepagaršot. Un tāpēc tie tiek cepti regulāri.
Rudenī, ziemā un agrā pavasarī pie ikvienas pusdienu maltītes ir svaigu dārzeņu salāti no burkāna, bietes un dažreiz kāposta. Izņēmums ir tad, ja vāru zupu vai taisu sakņu sautējumu. Sākoties zaļumu sezonai, katru dienu neizpaliek milzu bļoda ar spinātiem, rukolu, gārsu, salātiem, klāt pievienojot avokado, vārītu bieti, sezonā arī gurķi un tomātu. Mums salāti uz šķīvja nav maza čupiņa tikai tāpēc, ka jābūt; tie aizņem krietnu pusi šķīvja.
Man un vīram ļoti garšo. Bērni apēd vai neapēd. Kā vēlas. Par to nesatraucos. Viņi ēd zaļumus, zirņus un burkānus no dobes un skābenes no pļavas arī ārpus ēdienreizēm. Tāpat kā ēd saldumus. Piekrītu viedoklim, ka ir jārāda, jāpiedāvā; gan jau zemapziņā nosēdīsies, un tādējādi izpratne par pareizu uzturu tiks nostiprināta brīdī, kad šim brīdim būs jāpienāk.
Tiem, kas seko uztura speciālistsu veselīga uztura ieteikumiem, nemitīgi dzird, cik svarīgi ik dienu uzturā iekļaut 500 g dārzeņu – svaigus un pagatavotus. Liela daļa cilvēku šausminās un nesaprot, kā jāēd un jāgatavo, lai tādu dārzeņu apjomu sevī iedabūtu. Kā liela dārzeņu mīle un kaislīga ēst gatavotāja, varu pateikt, ka tas ir viegli. Turpmākajos rakstos dalīšos ar savu pieredzi un padomiem, kā garšīgi iekļaut dārzeņus ģimenes ēdienkartē.
Pastāsti, kādi ir Tavi dārzeņu ēšanas paradumi! Kas garšo, kas ne visai? Kādas ir Tavas mīļākās dārzeņu pagatavošanas receptes?
Comments