Aplūkojiet šīs bildes! Tās uzņemtas 2015. gada rudenī, kad pirmo reizi devāmies apskatīt mūsu potenciālo mājvietu. Pieļauju, ka liela daļa no šī skata nobītos, pagrieztu muguru un bēgtu neatskatīdamies☺.
Es tiešām neatceros, kādas izjūtas mani pārņēma toreiz. Zinu, ka biju mazuļa gaidībās, fiziskā pašsajūta nebija tā labākā, un varbūt tāpēc biju tādā nelielā migliņā, tik ļoti sētas vizuālajam izskatam uzmanību nepievēršot. Bija skaidrs, ka, 14 gadus sētai esot bez saimnieka, tā varētu izskatīties. Un vienmēr var būt arī sliktāk.
Atceros to, ka diena bija saulaina. Un jutu tuvējo priežu smaržu. Piemājas grants ceļš bija stingrs un iztēlojos, ka pa to vizinu ratos savu mazulīti. Prātā sāka dīgt doma, ka šī varētu būt mūsu sēta. Pēc pirmās apskates to uzreiz skaļi nenolēmām, bet laikam jau iekšēji katrs zinājām, ka vieta ir īstā.
Sākot saimniekot, ir jāizdara viena vienkārša lieta – sakopjot gadiem augušo zālāju un iztīrot sētu no saaugušajiem krūmiem, var panākt ļoti lielus vizuālus uzlabojumus. Un tad skatījums uz lietām kļūst gaišāks.
Sētā sākām dzīvot, kad pirmajai meitai bija 10 mēneši. Līdz tam braukājām un iekopām nedēļas nogalēs. Būtu melots, ja teikšu, ka biju sajūsmā par šo vietu jau no paša sākuma. Nē! Man te nepatika, viss likās netīrs, putekļains, arī mazā meita bija prasīgs mazulis. Tas viss kopā sabiezināja krāsas un gribējās ātrāk tikt savā ērtajā Rīgas miteklītī (īrējām mazu vienistabas namiņu). Taču tā bija mūsu izvēle, dzīvot laukos, pirkums tika veikts un sākām iekopšanas darbus. Strādāt mums ļoti patīk, un, redzot, cik daudz var izdarīt un mainīt, pamazām šī vieta ieguva jaunu elpu. Tagad tās ir mūsu mājas, mana mīļākā vieta un sajūta, ka te esmu dzīvojusi allaž.
תגובות