Ar vīru bieži aizdomājamies, kā lauku cilvēki dzīvoja agrāk. Tais laikos, kad pasaules centrs bija viņu viensēta ar tai apkārt esošām pļavām, laukiem un mežiem. Kā viņi iespēja paveikt visus lielos un mazos saimniecības darbus, izaudzināt bērnus un atrast laiku dzīves baudīšanai jeb vienkārši dzīvošanai? Vai viņu prasības pret sevi, darbu, ģimeni un apkārtējo sabiedrību bija tikpat augstas kā šodien? Vai viņi bija laimīgi? Vai viņiem bija svarīgi tādiem justies? Atbildes uz šiem jautājumiem varam minēt un censties izdomāt, bet grūti pateikt, kā bija patiesībā, jo izprast neiepazītu cilvēku ieradumus nav viegli.
Skaidrs ir tas, ka ģimenes dzīve laukos mūsdienās (pat nodarbojoties ar zemkopību, lopkopību u.tml., nevis laukus izmantojot tikai kā dzīvesvietu) ļoti atšķiras no mūsu senču pieredzes. Šodien ir iespējams strādāt darbu pilsētā, bet pārējo dzīvi vadīt lauku sētā. Ierīkot mājas biroju un vadīt no tā savu uzņēmumu var arī meža vidū. Tāpat pieņemami šķiet dārzeņus, pienu un gaļu iepirkt Rimi lielveikalā un doties uz savu lauku sētu to pagatavot. Ja sirdsapziņa ļauj. Lauku māju ir iespējams aprīkot ar apkures sistēmu, kas neprasa aukstajos gadalaikos vairākas reizes dienā nest iekšā smagus malkas klēpjus. Un cik daudzi mīnus divdesmit grādos dodas uz āra tualeti? Tāpat diez vai pirms simts gadiem latviešu zemniece, no rīta slaucot govi, plānoja, kurā dienas brīdī atrast laiku 2 h garam velo treniņam. Domāju, ka šīs vēsmas nav nepareizas, kaut kādā ziņā tā ir mūsu laikmeta seja. Lietām ir jāmainās. Visi taču zinām mūsu dižgara teicienu par pastāvēšanu un pārvēršanos. Par laimi šodienas cilvēks ir sapratis, ka jādzīvo nevis pēc kāda cita radītiem pareizības priekšstatiem, bet sakabē ar savu sirdsapziņu, labsajūtu, apmierinātību un iekšējo laimes izjūtu. Apkārtējā pasaule sniedz iespēju šādi dzīvot.
Mūsdienu pasaulei pāri gāžas milzīgs informācijas apjoms– kurp aizbraukt, ko redzēt, ko izdarīt, ko noklausīties, ko noteikti nedrīkst palaist garām u.tml. Taču izsenis latviešu zemniekam viņa viensēta bija ģimenes saimnieciskais centrs, kur noritēja visa dzīve no šūpuļa līdz kapam. Sētā vienlaikus strādāja, atpūtās un svinēja svētkus. Kā notiek vairumā gadījumu šodien? Darbs pilsētā; atpūsties noteikti jādodas ārpus mājas – kultūras baudīšana, pirtis, kafejnīcas, ballītes; atvaļinājumi siltajās zemēs. Manuprāt, tas rada lielu spriedzi, un cerētais lauku miers izplēn. Protams, kā jau daudzi, arī es slimoju ar perfekcionismu– gribas visu paspēt, izdarīt tā, kā iedomāts un kā šķietami jābūt, tas bieži liek mesties pa dzīvi uz priekšu, neapstājoties un nepalūkojoties apkārt. Mēģinot pie tā piedomāt, mēs esam izvēlējušies vienkāršāku dzīvošanu. Un mums ir labi. Ārpus sētas gribas, bet ne pārmērīgi daudz. Kafejnīcu cienīgas kafijas garšu iespējams baudīt mūsu virtuvē un maltītes arī mīlu pagatavot īpašā veidā; ar vīru smejamies, ka gandrīz katru dienu vismaz vienu reizi ēdam mājas restorānā. Ja ļoti gribas kādu kultūras pasākumu, tas tiek apmeklēts. Kultūras iedzīvināšanai mums pašiem ir varens šķūnis, kur ballēt uz nebēdu. Pērn vasarā Saulgriežus te svinējām gandrīz simts cilvēku bariņā. Un, protams, velo gonkas – tā ir svēta un neaizskarama lieta.
Dienas ritms pavasara, vasaras un rudens sezonā ir spraigs. Darbs dzen darbu – lauku apstrāde, ziemas postījumu novēršana, sēšana, stādīšana, ravēšana, lopu ganīšana, siena vākšana, ražas vākšana; visam pa vidu sētas ainaviskuma uzturēšana, pagalma zāles pļaušana, ikvakara lopu apraudzīšana, slaukšana un barošana, mājas iekštelpu remonts un lielie sētas projekti. Galu galā arī bērnkopība, rūpes par mūsu vēderiem un tīru māju. Pēc šī trakā skrējiena ziemā esam jutušies diezgan iztukšoti. Bet tas pāriet. Aukstumā vairāk laika tiek pavadīts uz silta mūrīša, un pavasarī ar pirmajam siltajām dienām enerģijas lādiņš sprāgst vaļā. Un varam atkal rukāt līdz oktobrim.
Šo četru gadu laikā, kopš šeit saimniekojam, esam atraduši veidus, kā nedaudz, bet katru dienu kaut pārdesmit minūtes atiet no pienākumu gūzmas. Siltajās vasaras dienās (kādu ir vairums) mums ir mājas restorāna apmeklējums svaigā gaisā ar vīna glāzi rokās. Tad mēs piesēžam, baudām maltīti, piemiedzam saulē acis, veramies uz upi, lauku un dvešam nopūtas, cik skaistā vietā dzīvojam. Atpūta tādā klasiskā izpratnē mums nav. Uz sedziņas saulē nezvilnam. Taču sauļoties varam vagās vai siena pļavā. Televizora mums nav. Ja atmiņa neviļ, šo četru gadu laikā esmu noskatījusies tieši vienu filmu. Līdz ar to šis zaglis mums laiku nezog. Atpūta mums noteikti saistās ar lielu mīlestību pret riteņbraukšanu. Fiziski treniņš iztukšo, bet baterijas ir uzlādētas un var turpināt dienu ar smaidu sejā. Sacensību dienas ir brīvdienas no lauku darbiem. Tās uzlādē ļoti. Un galu galā ikvienu smagu darbu var paveikt ar dziesmu. Allaž atcerēšos, kā vīrs šķūnī sešas stundas no vietas dungojot kala akmeni, kamēr izdevās pielāgot to vajadzīgā formā.
Dzīvojot laukos un pašiem uzņemoties atbildību par visu, esmu secinājusi, ka daba un lauku vide enerģiju dod. Uzlādē arī darbs. Jo fiziski smagāks, jo labāka sajūta pēc tam. Un atpūtu varbūt pat prasās mazāk nekā pēc darba pie datora, birojā vai ar cilvēkiem. To veicina dabas klātbūtne, saikne ar zemi, fiziska piepūle, kas rada endorfīnus un ar aci saredzamais darba rezultāts. Ja man šodien būtu jāizvēlas – uzrakstīt zinātnisko publikāciju vai izmēzt kūti, es nedomājot izvēlētos otro.
Lai Jums visiem izdodas atrast līzsvaru savā darba un ikdienas dzīvē! Un ja galīgi neizdodas, varbūt vērts padomāt par lauku sētas iegādi?:)
Comments