top of page
Search
  • Writer's pictureKatrīna Jaunslaviete-Kipure

Ja vēlies sajusties kā muižkungs, iestādi aleju!



Konsultēja: Edgars Neilands, SIA LABIE KOKI īpašnieks


Braucot vai ejot caur vecu koku aleju, mūs pārņem svinīgas, pat majestātiskas sajūtas. Lielie koki ar lapu vainagiem kā gādīgas mātes rokas aizsedz spilgto sauli un veido aizsardzības kupolu, kā arī rada īpašu noskaņu ainavā. Vārdu salikums “koku aleja” allaž iet roku rokā ar apzīmējumu “aizsargājams”. Ne velti koku aleja ir būtiska Latvijas kultūrainavas sastāvdaļa ar estētisku, kultūrvēsturisku, zinātnisku un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas nozīmi. Latvijas laukos, kur bieži vien plešas vienveidīgu augu tīrumi, koku aleja kā dzīvības malks lieliski papildina ainavu. Raksts būs vērtīgs tiem, kam aleja lapo savā lauku īpašumā, kā arī tiem, kas savu aleju vēl tikai plāno iestādīt.


Vēsturiski Latvijas teritorijā koku alejas sāka stādīt 18. gadsimtā, kad vienīgais transporta līdzeklis preču un pasažieru pārvadāšanai bija zirdziņš un ceļu braucamā daļa ar īpašu cietu segumu netika nostiprināta. Edgars Neilands stāsta, ka alejas pirmkārt kaalpoja praktiskiem nolūkiem. To uzdevums bija novērst gājēju un braucēju pārkaršanu karstajā saulē, pasargāt no vēja brāzmām un lietus, kā arī novērst grunts ceļu izkalšanu un putekļošanos, aizsargājot ceļa klātni no vēja un nokrišņu iedarbības. Ābeļu alejas kā barotājas – tā bija vieta, kur izsalkušie ceļinieki varēja iestiprināties, ja ļoti māca izsalkums. Savukārt ziemā sniega apstākļos aleja palīdz orientēties un noteikt ceļa robežas. 19. gadsimtā, ietekmējoties no Rietumeiropas dārzu un parku modes, muižnieki Latvijā stādīja alejas – kā piedevu pie muižas apbūves centrālās ēkas. Tās stādītas uz muižām, medību pilīm un šodien pat vairs neizskaidrojamām vietām. Alejas nenoliedzami var uzskatīt par muižkungu statusa apliecinājumu. 19. gadsimta otrajā pusē, attīstoties dzelzceļu satiksmei, gar dzelzceļiem sāka veidot sniega aizturstādījumus – eglīšu dzīvžogus, lai ziemā pasargātu sliežu ceļus no aizputinājumiem. Vēlāk, 20. gadsimtā, šādus dzīvžogus sāka stādīt arī gar galvenajām šosejām. Mūsdienās alejas joprojām ieskauj ceļus uz lauku viensētām un pat saimniecību ceļus uz ganībām. Funkcionāli tās aiztur troksni un vēju, rada ēnu braucējiem, kā arī absorbē dūmgāzes.


Edgars Neilands uzsver aleju nozīmi arī no cita skatu punkta, proti, tā ir ainaviskā un emocionālā sajūta, esot kopā ar lieliem, vēsturiskiem, senču stādītiem kokiem. Kā arī vērtības piešķiršana savam īpašumam, to iezīmējot ar pašu stādītiem kokiem.


Par laimīgu un bagātu var uzskatīt lauku sētas īpašnieku, kam pieder pašam sava aleja. Visbiežāk šāda loze “iekrīt”, pērkot senu, paaudzēs lolotu īpašumu. Taču nevajag nokārt galvu, ja sētas ainavā senas koku alejas nav, jo tādu var iestādīt arī paša spēkiem. Tiesa, līdz brīdim, kad koku lapotnes sakļausies pāri ceļam, paies gadu desmiti, taču koki nav burkāni, un to stādīšana ir stāsts par dziļāku jēgu tam, ko darām. Je aleja nešķiet vērtīga pašiem, kas zina – pēc gadu desmitiem kāds cits to ļoti novērtēs. Kā atzīmē Edgars Neilands, ir cilvēki, kas tieši alejas dēļ nopērk lauku īpašumu, kurš citādā veidā ir nolaists un grūti apdzīvojams. Tas skaidrojams ar to, ka alejas pārstādīšana ir grūts, sarežģīts un laikietilpīgs process. Salīdzināšanai – māju uzcelt varētu būt vieglāk.


Skaidrs ir tas, ka aleja ir saglabājams objekts. Pirmais, ko darīt – sazināties ar zinošu kokkopi vai arboristu, veikt alejas apsekošanu un izpēti, un tad kopīgi vienoties par tālākajām vēlamajām darbībām alejas saglabāšanas vai kopšanas nolūkos. Edgars Neilands neiesaka neko darīt pašam uz savu galvu. Bieži vien kāda ārēja pazīme, piemēram, iztrupējis stumbrs vecajam kokam nekādu skādi nedara (kā tas būtu lietas kokam mežā). Gluži otrādi – tas pat ceļ alejas vērtību un ir svarīga dzīvotne daudzajām dzīvajām būtnēm. Ja nav zināšanu par kokiem, Edgars Neilands iesaka alejas kokus neaiztikt. Ne tikai zarus un stumbru, bet arī visu zonu, kas ir ap sakņu kaklu. Tā ir teritorija 5-10 stumbru diametrā. Visbiežāk šī zona aiztikšana notiek ceļu izbūves un komunikāciju ierakšanas laikā. Taču šos procesus ir iespējams veikt rūpīgi, lēni un uzmanīgi, ar lāpstas palīdzību, koku saknes netraumējot.


Simtgadīgajās alejās pārsvarā redzamas vietējo koku sugas, jo svešzemju augi, kuri sākumā te tika stādīti, vienkārši neiedzīvojās mūsu klimatiskajos apstākļos. Edgars Neilands stāsta, ka vēsturiski alejās tika stādītas sugas, kas paaudzēs ilgi kalpotu – tie ir ozoli, liepas, oši, kļavas. Tāpat nebija mazsvarīga stādu pieejamība – visvairāk stādīja tos, kurus viegli atrast un sarakt pļavās un mežos. ir. Visvieglāk sarakt un pārstādīt ir liepas. Ja nebija pieejami ozoli un liepas, stādīja bērzus. Lai gan var stādīt arī egles, lapegles un pat priedes, alejās dominē tieši lapu koki – ziemā tie ir bez lapām, un saulei vielāk nokausēt sniegu uz ceļa virsmas, savukārt vasarā koki saplaukst un kalpo kā kondicionieris. Ja gribas izcelties, ir iespēja stādīt Holandes liepas, lapegles, baltegles. Edgars Neilands smej, ka viens no dabai draudzīgākajiem veidiem, kā apliecināt savu statusu un ambīcijas – iestādīt savu aleju.


Stādot jaunas alejas, labāk izvēlēties dažādas sugas – liepas, bērzus, ozolus, pa kādam skujkokam. Turklāt vislabāk, ja tie ir dažāda vecuma. Šādai alejai ir ne tikai lielāka vērtība bioloģiskās daudzveidības ziņā, bet arī labāka veselība un ilgāks mūžs. Piemēram, tīrās gobu, kastaņu alejas aiziet bojā kaitēkļu dēļ, jo monokultūrā augiem ir lielāka uzņēmība pret slimībām un kaitēkļiem. Taču, ja gribas, piemēram, tīru ozolu aleju, zīles vismaz salasa no dažādiem ozoliem


Alejas koku stādīšanas pamata principi ir tādi paši, kā stādot jebkuru koku un jebkurā vietā. Jāzina augsnes sastāvs un jāapzinās nepieciešamība pēc augsnes ielabošanas. Edgars Neilands iesaka pavērot, kuri koki labi aug piemājas augsnē, un tādas sugas izvēlēties arī alejā. Alejā var stādīt pat ķiršus, bumbieres pīlādžus, ābeles un arī dendroloģiski retākas sugas – valriekstus, duglāzias. Kokus noteikti nedrīkst stādīt pie pašas brauktuves - alejas platums starp stumbriem (pa vidu esot brauktuvei) ir 10-20 metri. Savukārt starp stumbriem (vienā rindā) attālums ir vismaz 8-12 m, līdz pat 15-20 metri ozoliem. Izvēlēties attālumu lielāku par 20 metriem nav vajadzības.


Edgars Neilands uzsver, ka pie jaunu koku stādīšanas svarīgas 3 lietas – augsne, saule un mitrums. Galvenās rūpes ir kārtīga laistīšana vismaz divus gadus pēc iestādīšanas. Lai laistīšanu atvieglotu, arborists iesaka izmantot tā saucamos laistīšanas maisus – vienā tādā maisā it 70 litru ūdens, ar ko pietiek mēnesi ilgam laika periodam. Šāda maisa izmaksas ir 10 eur. Ja pirmajos koka gados 10-20 reizes šādi maisi tiks pielietoti, koki noteikti ieaugsies. Vēl jārēķinās, ka mazus stādiņus ir viegli aiz neuzmanības nopļaut un notrimmerēt. Tā kā mērķis ir cēls, bēda būs liela, un kokus nāksies stādīt no jauna.


Aleju priekšrocības

  • Samazina asfaltētās brauktuves pārkaršanu karstajās vasaras dienās

  • Nomaskē neestētiskus objektus un nesakoptas ainavas

  • Ziemā sniega apstākļos un sevišķi līdzenumu teritoijās iezīmē ceļu kontūras

  • Uzlabo gaisa sastāvu ceļa joslu teritorijā

  • Grants ceļi lēni žūst un ilgāk saglabā savu kvalitāti

Aleju trūkumi

  • Pie kokiem apgrūtināta mehanizēta zālienu pļaušana, grāvju atjaunošana un tīrīšana.

  • Rudeņos koku lapas uz asfalta veicina automašīnu slīdēšanu.

  • Rodas papildu izmaksas, izzāģējot sausus zarus, kopjot bojātus koku stumbrus.

  • Saulainā laikā veidojas ēnu redele, kas, ilgstoši braucot pa aleju, nogurdina redzi.

  • Blīvajās stādījumu rindās rodas koridora efekts, samazinās gaisa apmaiņa.

  • Alejas iespīlē transporta plūsmu, pastiprina avāriju iespēju, iebraucot kokos.

  • Ierobežo ceļu paplašināšanas iespējas

Ieteikumi vecu alejas koku kopšanā!

  • Nekropļot koku vainagus! Drīkst izzāģēt koku nokaltušos un atlūzušos zarus, taču nevajadzētu aizrauties ar vainagu veidošanu. Ja kokiem nozāģē galotnes ar mērķi pazemināt vainagus, tā ir barbariska koku kropļošana

  • Saglabāt saknes! Vislielākais posts kokiem tiek nodarīts, rokot komunikācijas. To vēlams darīt ar parasto lāpstu un izvairīties no traktortehnikas izmantošanas. Traumēti koki kaltīs un tos bojās dažādas sēņu infekcijas.

  • Tukšajās vietās stādīt jaunus kociņus var tikai tad, ja nostājoties stādam paredzētajā vietā, var redzēt debesis. Ja veco koku lapotnes saslēgušās, jaunu koku starpā stādīt nav jēgas.




15 views0 comments

Comments


bottom of page