top of page
Search
Writer's pictureKatrīna Jaunslaviete-Kipure

Malkas mācība



Vēsās rudens dienas ir klāt, galvā jau virmo domas par bargu ziemu, un tā vien prasās apsēsties ar siltas tējas krūzi rokās pie kamīna vai virtuves plīts, kurā sprakšķ paša gādātas malkas pagales. Vien jāpiebilst - tikai nezinātājs tajā visā saskata lielu un bezgalīgu romantiku. Otra medaļas puse ir kārtīgs darbs, plānošana un arī smalka zināšana. Ja vien neesi centrālās apkures un granulu piekritējs, laiks atkārtot vai apgūt no jauna malkas sagādes mācību.


Konsultē: Vitolds Untāls, sertificēts Amatniecības kameras meistars

 

Pirms sākt malkas mācību, jānoskaidro, cik ļoti modē ir malkas apkure un vai mūsdienās maz kāds uz mežu pēc malkas vairs pats dodas. Es, raksta autore, no savas lauku dzīves pieredze saku, ka dodas gan. Taču ar nosacījumu, ka īpašumā ir savs mežiņš vai vismaz kāda pļava, kas laika gaitā sākusi aizaugt ar kokiem un krūmiem. Arī mūsu eksperts un krāšņu mūrēšans meistars Vitolds Untāls no saviem novērojumiem iz darba dzīves ir secinājis - pat ja lauku mājā ieviesta moderna ar granulām kurināma centrālā apkure, daudzviet joprojām ir saglabāta virtuves plīts, kas tiek kurināta ar malku.


Latvija ir mežu lielvalsts, tāpēc likumsakarīgi, ka malka uzskatāma par tradicionālāko apkures veidu, turklāt tā ir arī maciņam visdraudzīgākā. Malka mājā nodrošina gan siltumu, gan karsto ūdeni, turklāt malkas krāsns vai kamīns ne vien sasilda, bet arī rada mājā to īpašo mājīguma un omulības sajūtu. Kā uzsver V. Untāls, malkas apkures uzturēšanai ir nepieciešama gudra plānošana un gatavošanās jaunajai apkures sezonai jāsāk jau gadu iepriekš. Arī sagāde, uzglabāšana un kurināšana ir darbietilpīgs process. Taču šajā rakstā ne par malkas apkures mīnusiem, bet gan darīšanu. Ja lēmums par malkas apkuri ir pieņemts, malka ir jāgādā. Un, lai krāsns rūktu un kājas nesaltu, ir vairākas svarīgas lietas, kas jāņem vērā.


KUR DOTIES PĒC MALKAS? Pirms doties uz mežu, būtu jāsaprot, uz kurieni doties. Teorētiski malku var iegūt divējādi – savā īpašumā vai valsts mežu īpašumā. Tikai bez steigas! Ir virkne noteikumu, kas jāievēro. Ieguvēji, protams, ir tie, kam mežs ir savā īpašumā. Tad grēks ir paslinkot un malku nesavākt pašam. Atkarībā no tā, kādā nogabalā, kādi, ik daudz un kāda caurmēra koki tiek vākti, ir jāiesniedz paziņojums Valsts meža dienestā vai jāizņem ciršanas atļauja. Nezinātājiem un tiem, kas ar to saskaras pirmo reizi, vislabāk ir konsultēties tuvākajā mežniecībā. V. Untāls atgādina, ka veselus augošus kokus malkai parasti necērt. Kurināmo sagādā no tādiem, ko bojājis kaitēklis, vai kas radies kā blakusprodukts koksnes apstrādes procesā.

 

Informatīvs rāmītis 

Avots: Inga Kalna, AS “Latvijas valsts meži” sabiedrisko attiecību vadītāja

Ikviens var izmantot iespēju doties uz valsts mežu teritoriju un teritorijām, kur pabeigti mežizstrādes darbi, lai bez maksas savāktu sev malku ziemai, taču nepieciešama ciršanas atlieku vākšanas atļauja. To var saņemt “Latvijas valsts mežu” reģiona klientu centrā pie vietējā iecirkņa mežkopja. Iesniegumā jānorāda mežs, kurā iecerēts vākt malku, un LVM darbinieki izvērtēs, vai pašlaik tur ir pieejamas brīvas cirsmas. Atļaujas saņemšana ir nepieciešama, lai pārliecinātos, ka malkas vākšanas darbi tiek veikti valsts teritorijā, nevis kādas citas juridiskas vai privātpersonas mežā, kā arī - vākšanas darbi tiek veikti vietā, kur to drīkst darīt, nevis vietā, kur mirusī koksne speciāli atstāta dabas daudzveidības veicināšanai. Šādu atļauju iespējams saņemt reizi gadā, jo piedāvāto vietu skaits, kur to drīkst veikt, ir ierobežots un interese no iedzīvotāju puses – ir liela.

 

MAN ZĀĢIS, CIRVIS RATOS. Un pats es līdzi kratos. Tieši tā. Ja malku nepieciešams sagatavot nelielai lauku mājai, pietiek ar kvalitatīvu motorzāģi un cirvi. Protams, ja skaldāmais apjoms ir lielāks un cirvja vicināšana liekas pārāk izaicinoša, var iegādāties skaldītāju. Tā cena veikalos variē no dažiem simtiem eiro līdz pat summai, kas pārsniedz tūkstots eiro. Parasti pagaļu garumu rēķina apmēram 7,5 cm īsāku par kurtuves garumu. Jāatceras, ka īsākos gabalos sazāģētu malku būs vieglāk apstrādāt un mazākas pagales ātrāk izžūs.


ĪSTAIS LAIKS. Vitolds Untāls stāsta, ka malka nav lietkoksne, tāpēc faktiski to var vākt visu cauru gadu. Taču lauku cilvēka darbu un laika plānošana gada griezumā jau vēsturiski ir sakārtojusies tā, ka malku gādāt dodas ziemā. Kāpēc tā? Jūnijā, kad jāvāc lopiem siens, jāravē dārzi, vēlāk jāvāc raža, varētu būt ne tikai pagrūti, bet pat neiespējami atrast laiku un brīvas rokas tik apjomīgam darbam kā malkas gādāšana. Otrs apstāklis ir saistīts ar malkas žāvēšanu. Ja to no meža vāc rudenī, tās žāvēšanai būs nepieciešams krietni ilgāks laiks nekā malkai, kas vākta ziemas spelgonī vai agrā pavasarī, kad gaiss un arī malkas koksne ir sausāka. Tāpat jāņem vērā, ka sala apstākļos ir daudz vieglāk tikt iekšā un ārā no meža ar traktortehniku. Sagarumošanu un skaldīšanu var atlikt līdz pavasarim, taču tas būtu jāizdara, vislabāk, martā, un nebūtu ieteicams izvilkt vēlāk par maiju, jo malka vislabāk žūst no aprīļa līdz jūlijam, augustam. Ja ir vēlme malku sagādāt pēc sentēvu tradīcijām, jāatceras, ka, malku cērtot vecā mēnesī, tā labāk izkalst, savukārt, ja to dara jaunā mēnesī, tad tā stāv slapja un nežūst.


IZVĒLĒTIES CIETKOKSNES SUGAS. Kāda skanīga latvju tautasdziesma gavilējot māca: “Es neņemtu oša malkas pretī bērza pagalītes; pate pūta, pate dega, pate gauži kurējās.” Patiesība vien ir. Viens no populārākajiem un efektīvākajiem malkas veidiem ir cietkoksnes malka, kas ietver tādas koku sugas kā ozols, bērzs, dižskābardis, osis un liepa. Tā ir blīva, smaga un ar augstu siltuma atdevi. Protams, neviens ar tīru ozolu krāsni nekurina, jo tā ir ļoti dārga koksne un tā būtu arī liela šīs koksnes izškērdība. Apsei, ko tautā sauc par krāsns dakteri, ir samērā maza blīvuma koksne, tāpēc lielu siltumu tā nedos, taču noderēs dūmvadu attīrīšanai. Populāra ir arī alkšņa malka, kurai gan ir zemāka siltumatdeve, taču tā ātri iedegas, labi kuras un degšanas laikā nedūmo. Arī ar priedi vien krāsni kurināt neiesaka, jo tā degot veido kvēpus un veicina dūmvadu aizsērēšanu.


Krāšnu meistars Vitolds stāsta, ka krāsnij piemērotāks būs dažādu koku malkas sajaukums: bērzs, alksnis, apse, kāda skujkoka pagale. Malkas komplektu var arī piemērot āra temperatūrai, pavisam aukstā laikā pievienojot ne vairāk par vienu cietā koka pagalīti. Savukārt podiņu krāsnīm vislabāk izmantot jauktu malku, neiekļaujot skuju koku pagales.


Koku tops (no cietākā uz mīkstāko)

Ozols, osis, augļu koki (ābele, ķirsis u. c.), kļava, ieva, pīlādzis, goba, vīksna, bērzs, lapegle, priede, egle, melnalksnis, baltalksnis, apse, papele, vītols, liepa, kastaņa.


PAREIZI IZŽĀVĒT. Liels darbs ir malku savākt, sazāģēt un saskaldīt, taču vēl svarīgāks uzdevums ir to pienācīgi izžāvēt. Vitolds stāsta, ka zaļas jeb slapjas malkas kurināšana, pirmkārt, ir velti izšķiests resurss un, otrkārt, neizžāvēta malka dūmo un rada sodrējus, tādējādi bojājot apkures ierīces., Meistars stāsta, ka mūsu senči, priedi, alksni un apsi žāvēja vismaz vienu gadu, bet ozolu un osi – vismaz divus vai vairāk gadus. Šis ir laiks, kad malka izžūst līdz 12–17% mitruma, kas ir optimāls krāsns kurināšanai. Tad veidojas mazāk sodrēju un, kas svarīgākais, malka dod maksimālo siltuma efektu. Dažos avotos minēts, ka, lai malka labi izžūtu, tai saulē jānostāv vismaz 3 gadi.


ŽĀVĒ PĒC IESPĒJĀM. Atkarībā no pieejamiem saimniecības resursiem, pastāv dažādi veidi, kur malku izžāvēt. Viens no veidiem ir malkas šķūnītī, kam ideālā gadījumā ir redeļu sienas. V. Untāls atgādina, ka pirms kraušanas šķūnī ieteicams saskaldīt un salikt kaudzē turpat blakus, lai apžūst, tikai pēc tam sakārtot šķūnītī, starp krāvumiem atstājot spraugu – tas ļaus malkai žūt, nevis pelēt. Otrs veids ir sakrāmēt malku divās vai trijās rindās gar kādas ēkas sienu zem nojumes. Šis ir viens no labākajiem veidiem, kā žāvēt malku, jo tā vienmēr ir vējā un nav pakļauta pelēšanas riskam. Galvenais, lai grēdas novietotas dienvidu pusē – tas ļoti ietekmē žūšanu. Ja nav ne šķūņa, ne iespējas malku sakrāmēt pie ēkas sienas, var veidot tādas kā malkas ielas – viena rinda pie otras, kopskaitā trīs vai četras. Šādu krāvumu vēlams pagriezt pret valdošajiem vējiem un pirmo laiku žāvēt nenosegtu, bet, kad malka kļuvusi sausāka, to nepieciešams apsegt. Savukārt ja malkas šķūnī ir maz vietas, var žāvēt kaudzē ārpus šķūņa. Līdz augusta beigām malkas krāvumu var turēt neapsegtu, tomēr labāks rezultāts būs, ja lietavu laikā būs nosegta krāvuma augšpuse. Vēlā rudenī un ziemā vēlams malkas krāvumu pilnībā apsegt ar ūdens necaurlaidīgu materiālu.Pirmo gadu malka apžūst, otrajā to kārto šķūni un ārā atkal veido jaunu krāvumu no tikko sagādātas malkas.


KLAJUMS, SAULE UN VĒJŠ. Neatkarīgi no vietas, kur malka tiek žāvēta vai uzglabāta, ļoti svarīgi ir to pareizi sakraut. Un tā ir vesela saimnieka gudrība. Grēdas jākrauj klajā, saulei un vējam pieejamā vietā, turklāt tās nevajadzētu likt pārāk cieši kopā un kraut īpaši augstas. Grēdu apakšā paliek balstus, kas pasargā malku no saskares ar zemi. Malku krauj blīvi un taisni, lai lietus netecētu garām, un ēdējo malkas rindu ierasts likt ar skaldīto pusi uz leju.


PARŪPĒTIES ARĪ PAR KRĀSNĪM. Lai gan malkas sagādāšana ir svarīgs darbs, Vitolds Untāls atgādina, ka tikpat svarīgi ir katru rudeni, bet vēlams jau vasaras beigās, iztīrīt krāsnis un dūmeņus, lai pašiem būtu bauda un prieks savākto malku kurināt.

21 views0 comments

תגובות


bottom of page