Mana lauku uzņēmējas dienasgrāmata: aprīlis

KĀ MAN IET? Marta sākumā pieķēru sevi pie domas – ja darba ir pietiekami, viss notiek un attīstās, kāpēc man tik ļoti gribas izdomāt jaunus mērķus un skriet tiem pakaļ? Vai vispār vajag? Varbūt saguruma fons vai kas cits, bet es saku, ka ne vienmēr vajag! Pēc tā, ko esmu mācījusies, laikam ir jāsaprot, vai uzstādītais mērķis ir mans patiesais mērķis, kas dod prieku un gandarījumu, vai mērķis tikai tāpēc, ka “vajag kaut ko jaunu”, jo tā dara citi? Varbūt šobrīd vajag ieraudzīt vērtību tajā, kas jau ir. Kā darīt to vēl jēgpilnāk, vieglāk un foršāk? Jo progress ne vienmēr nozīmē skriet uz priekšu – dažreiz tas slēpjas spējā apstāties un dziļāk novērtēt to, kas jau ir radīts. Pasta tiek ražota nemitīgi un tikpat ātri no spaiņiem pazūd, mikrozaļumu abonements griežas, pavasara un vasaras datumi pildās ar dažādiem pasākumiem. Un lai gan atliek iziet garākā pastaigā un uzreiz galva pilna ar jaunām idejām, tam blakus parādās trauksme un stresiņš, jo laika taču ir tik, cik ir, un rokas arī liekas man neizaugs. Janvārī uzliktie mērķi pamazām virzās uz priekšu - pastas meistarklases tiek plānotas un notiek, martā aizvadītas pirmās mikrozaļumu audzēšanas meistarklases lielajā siltumnīcā. Un joprojām prātoju, kā labāk realizēt svaigo pastu.

VĒSTULE NO LAD. Noteikti vēlos pastāstīt, kā notiek mana iesniegtā LEADER projekta attīstība. Tiem, kas palaiduši garām - decembra sākumā vietējā partnerībā iesniedzu projektu "Pastas ražošanas paplašināšana, lauku tūrisma attīstība un Jēkabpils novada uzņēmēju kopienas izveidošana zemnieku sētā “Atpūtas”: multifunkcionālas koka karkasa ēkas būvniecība". Projekts manā uztverē liels (attiecināmās izmaksas teju 100 000 eur), pietiekoši sarežģīts (jo paredz būvniecību) un man ir ļoti, ļoti bail. Pirmie labojumi jeb papildinājumi jau bija jāveic, projektam virzoties caur partnerības gaiteņiem - izrādās, biznesa plānam iztrūka pievienots naudas plūsmas aprēķins.  Iedziļinājos, 2 dienu laikā šo izlaboju, un projekts tika virzīts tālāk skatīšanai Lauku atbalsta dienestā. Marta sākumā saņēmu vēstuli no LAD ar veseliem 8 punktiem, kuros sarežģītā aprakstā (bet realitātē tas aprakstām vieglāk) norādītas dažādas neprecizitātes. Vēstuli pirmo reizi skatīju vēlā vakarā un sagurumā likās, ka nesaprotu neko. Otru reizi atvēru vaļā no rīta, un nu jau skats bija skaidrāks. Tajā pašā rītā saņēmu ļoti patīkamu zvanu no LAD darbinieces, viņa man visu izskaidroja, pakonsultējos pie finansistes LLKC, un man bija 7 dienas laika veikt labojumus projekta peiteikumā. Maļoties pa galvu visādām pārdomām, labojumus veicu, iesniedzu atkārtoti un nu jāgaida rezultāts.

LIELĀS APRĪĻA PĀRDOMAS. Žurnāla marta numurā varējāt lasīt manas pārdomas par to, vai ar mazo lauku uzņēmējdarbību var nopelnīt. Tagad, aprīlī, vēlos paturpināt šo tēmu no citas puses – par to, cik vērtīgs ir vietējais - Latvijā ražotais produkts. Par šo var spriedelēt ļoti daudz un dziļi – cik daudz mazais lauku uzņēmējs vai mājražotājs drīkst prasīt par savu darbu? Kā atrast līdzsvaru starp to, kāda ir produkta reālā pašizmaksa, un to, cik daudz cilvēki ir gatavi par to maksāt? Un manā tarakānu pilnajā prātā uzreiz iešaujas jautājums - vai vispār ir pareizi ražot mazos apjomos un ar rokām, ja rūpnieciski varētu ražot lētāk un sasniegt plašāku klientu loku?

Tieši šobrīd vairāk uzmanības pievēršu arī tam, kā stāstīt par savu darbu un saviem produktiem – kā atrast pareizos vārdus, lai cilvēki ne tikai nopirktu, bet arī saprastu, kāpēc tieši šis produkts ir vērtīgs. Un te arī nonākam pie šī raksta lielās pārdomu tēmas. Kad pirms trim gadiem pirmo reizi mēģināju pārdot pirmās paciņas ar savu saražoto pastu,  mikrozaļumu kastītes vai dārzeņu kastes, es par kaut kādu cenu stratēģiju vispār nedomāju – noteicu to intuitīvi, bet bieži vien tamdēļ izpalika peļņa - galvenais, kamdēļ uzņēmējs strādā. Ar smaidu atceros, kā starp zaļumiem liku mūsu sportisko vistu olas un cepu ābolu un rabarberu plātsmaizes dāvanām klientiem, jo man ļoti, ļoti patīk iepriecināt un dāvināt. Tagad cepu un dāvinu joprojām, bet maniem produktiem attiecīgi ir augstākas cenas. Lai vai kā iesācēja rozā briļļu periodā liktos citādāk, kaut kādā brīdī ir jāsaprot, ka uzņēmējdarbība nevar balstīties tikai uz entuziasmu un mīlestību pret savu darbu – tai jābūt arī finansiāli dzīvotspējīgai.

CIK DAUDZ PRASĪT PAR SAVU PRODUKTU? Šī ir aktuāla un reizē ļoti sarežģīta tēma. Un ne vienmēr mazajam uzņēmējam te palīdzēs Excel tabulas un aprēķini. Kāpēc sarežģīta? No vienas puses, mēs visi zinām, ka roku darbs, mazapjoma ražošana un vietējās izejvielas rada augstāku pašizmaksu. No otras puses, tirgū vienmēr var atrast lētākas alternatīvas – lielveikalu produktus, importa preces, rūpnieciski ražotas lietas.

Arī es pati šo dilemmu esmu piedzīvojusi daudzkārt. Kad sāku pārdot pirmāsdārzeņu un mikrozaļumu kastes, cenu nosaucu gandrīz intuitīvi – tādu, kas šķita “pieņemama” un “ne par dārgu”. Bet pēc tam, kad biju visu izrēķinājusi, sapratu – ar tādu cenu man peļņas īsti nebija, un vispār jau es vairāk strādāju prieka pēc, nekā tāpēc, lai uzņēmums būtu ilgtermiņā dzīvotspējīgs.

Ar smaidu atceros, kā pirmos gadus starp mikrozaļumu kastītēm liku klāt arī mūsu sportisko vistu olas un ābolu un rabarberu plātsmaizes kā dāvanu klientiem. Jo man ļoti, ļoti patīk iepriecināt un dāvināt. Bet tad kādā brīdī sapratu – vienā brīdī es vairs nepelnīšu, bet klients būs saņems vairāk, nekā samaksājis.

Tagad cepu un dāvinu joprojām – tikai citādāk. Jo maniem produktiem attiecīgi ir augstākas cenas. Un lai arī sākumā man tas šķita neērti, tagad saprotu – cena ir vērtības spogulis. Ja klients saprot, kas slēpjas aiz produkta – kur tas audzis, kā tapis, cik daudz darba tajā ieguldīts, tad arī cena kļūst saprotama. Bet tas prasa skaidrošanu un vērtības radīšanu caur stāstiem, caur komunikāciju. Par laimi, bērnībā lasīju daudz grāmatu un Dieviņš mani apveltījis ar spēju izstāstīt stāstu un ietērpt domu vārdos. Jo tieši šis ir milzīgs izaicinājums daudziem citiem.

SKAIDROT KLIENTAM UN PAJAUTĀT SEV. Es zinu, ka daudzi mājražotāji un lauku uzņēmēji bieži no cilvēkiem tirdziņos un pasākumos dzird: “Bet kāpēc tik dārgi?” vai “Es taču citur varu nopirkt lētāk!” Arī man tā ir bijis. Kāda pircēja reiz pajautāja: “Jā, pasta ir skaista, garšīga, bet kāpēc tik augsta cena?” Un es tajā brīdī aizdomājos – lai es pārliecināti paskaidrotu cilvēkam manu produktu vērtību, arī man pašai jābūt no sirds par to pārliecinātai. 

Tieši tāpēc šobrīd vairāk uzmanības pievēršu tam, kā stāstīt par savu darbu un saviem produktiem – kā atrast pareizos vārdus, lai cilvēki ne tikai nopirktu, bet arī saprastu, kāpēc tieši šis produkts ir vērtīgs. Jo cenas jautājums nav tikai skaitļi uz papīra. Tas ir arī par to, kādu sajūtu tu radi ap savu produktu, kādu stāstu tam piešķir un kāda ir tā vieta cilvēku dzīvē.

Un galu galā – varbūt īstā robeža starp “godīgu cenu” un “pārāk dārgu cenu” nemaz nav skaitļos, bet tajā, cik pārliecināti mēs paši esam par sava darba vērtību. Vēl viena lieta, ko esmu novērojusi – mēs bieži vien esam gatavi maksāt vairāk par ārzemju produktiem, bet par vietējiem – ne tik ļoti. Es gan esmu ļoti pārliecināta par ideju, ka arī vietējais Latvijas uzņēmējs ir pelnījis nopelnīt, dzīvot labi un attīstīties. 

PALIKT MAZAM AR STĀSTU VAI AUGT UN RAŽOT VAIRĀK? Šis ir jautājums, ar ko agrāk vai vēlāk saskaras katrs mazais ražotājs – palikt mazam, saglabājot savu personisko stāstu, vai attīstīties un ražot lielākos apjomos, lai samazinātu cenu un sasniegtu plašāku tirgu. No vienas puses, mazāka ražošana nozīmē individuālu pieeju un ciešāku saikni ar klientiem. No otras – lieli apjomi ļauj samazināt cenu un piesaistīt vairāk pircēju, bet arī tas nāk ar saviem izaicinājumiem - nepieciešamas papildu investīcijas iekārtām, darbinieku algošanai, parādās dažādi loģistikas sarežģījumi un pastāv iespēja pazaudēt sākotnējo zīmola vērtību. Kā izlemt? Domāju, ka atbilde slēpjas ne tikai skaitļos, bet arī tajā, kas pašam uzņēmējam ir svarīgāk – lielāka peļņa un plašāks mērogs, vai palikt uzticīgam savai sirdsapziņai un dzīvesveidam. Par šo daudz pēdējā laikā domāju, un šķiet, otrs scenārijs ir manējais. 

LIELAS RŪPNĪCAS MAN NEBŪS. Šķiet, nekad neesmu sapņojusi par lielu rūpnīcu, kur viss notiek pēc konveijera principa. Man patīk darīt lietas tā, lai tām būtu dvēsele – ar rūpību, sirsnību un attieksmi. Tāpēc arī es pašlaik lietas daru mazos apjomos, lai katrs, kurš iegādājas manus produktus, sajustu – te ir īsts un dzīvs darbs. Šī filozofija tomēr neliedz man pasapņot - kaut kad nesen iedomajos, cik forši, ja man būtu īsta pastas līnija un nebūtu stundām ilgi jāstāv pie ekstrudera ar nazi rokās. Kas zina - mazie bērni izaugs lieli, un pēc 20 gadiem lietas darīšu citādāk.

RESTORĀNS AR SAJŪTU. Līdzīgi ka nesapnim par milzīgu rūpnīcu, arī mans restorāna sapnis nav par lielu ēdināšanas biznesu, bet gan par mājīgu vietu, kur cilvēki var piedzīvot siltumu, mieru un patiesas garšas. Es redzu sevi sagaidot viesus, pastāstot viņiem par ēdienu, kas gatavots no svaigiem, pašu audzētiem produktiem un pilnībā atsakoties no pusfabrikātiem - manuprāt, šausmīgākais, kas var būt! Man svarīgi, lai ēšana šeit būtu ne tikai par izsalkuma remdēšanu, bet arī par emocijām un pieredzi.

MAZS UN VEIKSMĪGS. Teorijas jau apgalvo visādi, arī to, ka lai pelnītu, jāražo vairāk, jāaug, jāattīstās. Bet es ticu, ka mazs un veiksmīgs  ir iespējams. Nereti tiek uzskatīts, ka izaugsme un lielāka ražošana ir vienīgais veids, kā palielināt peļņu, bet es ticu citam modelim. Cilvēki arvien vairāk novērtē patiesi lolotus un kvalitatīvus produktus. Jā, tas prasa gudru cenu politiku un skaidru vērtību nodošanu klientiem, un tas ir darbs ilgtermiņā.

CENA IR UZŅĒMĒJA ATBILDĪBA. Mazie ražotāji ne tikai rada produktu, bet bieži vien paši ir arī sava uzņēmuma motors – viņi plāno, ražo, pārdod, piegādā un komunicē ar klientiem. Lielajos uzņēmumos šos darbus sadala komanda, bet mazais uzņēmējs visu dara pats vai ar nelielu atbalstu. Tāpēc produkta cena ietver ne tikai izejvielas un darbu, bet arī visu uzņēmuma uzturēšanai nepieciešamo. Varētu būt kārdinājums samazināt cenas, lai konkurētu ar lielajiem ražotājiem, bet ilgtermiņā tas var novest pie izdegšanas un kvalitātes krituma. Man ir svarīgi radīt produktus ar pievienoto vērtību un strādāt tā, lai klienti saprastu – viņi ne tikai iegādājas pastu, bet arī atbalsta mazu un rūpīgu ražošanu, kur katra paciņa tiek gatavota ar rokām. Ir pārliecinoši jāstāv aiz savas cenas, apzinoties, ka būs pircēji, kas to sapratīs un novērtēs. Un varbūt tieši šie būs vislojālākie klienti ilgtermiņā. Starp citu - no sirds varu apgalvot, ka mani klienti ir vislabākie! Publisks paldies Jums par atbalstu un to, ka ļaujat man strādāt! Tik sirdi sildoši ir saņemt whatsapp ziņas par to, ka kāds, kurš pagaršojis Kipuru pastu, citus makaronus vairs neēd.

BALANSĒT. Lai kāds arī būtu risinājums, viena lieta ir skaidra – lauku uzņēmējdarbība ir nepārtraukts balanss starp praktisko un vērtībām. Izvēle palikt mazam vai augt nav tikai finanšu jautājums – tas ir dzīvesveida un pārliecības jautājums. Un katram uzņēmējam šī atbilde ir jāatrod pašam. Es pati šo jautājumu sev esmu uzdevusi ne reizi vien. Augt nozīmē jaunas iespējas, bet arī vairāk atbildības, vairāk rūpju un nereti – mazāk personiskās piesaistes tam, ko radi. Ja palieku maza, es varu būt klāt visā – no pirmās idejas līdz brīdim, kad cilvēks saņem manis radīto un pasaka: “Šis tiešām ir kas īpašs.” Protams, reizēm ir kārdinājums mesties lielākos apjomos – kādam piedāvāt vairāk, radīt plašāk. Bet tad es atgriežos pie jautājuma – kas mani dara laimīgu? Mani laimīgu dara tas, ka varu būt klātesoša, darīt ar sirdi un just saikni ar savu darbu un cilvēkiem, kuri to novērtē.

Mani 5 padomi - Kā mazam lauku uzņēmējam palikt uzticīgam savām vērtībām un tomēr nopelnīt?

1. Definē savu unikālo vērtību! Kas ir tas, kas tevi atšķir no lielajiem ražotājiem? Roku darbs? Vietējās izejvielas? Īpašs stāsts?

2.               Mācies komunicēt par savu vērtību! Ja Tava produkcija ir dārgāka, pastāsti cilvēkiem, kāpēc tas tā ir – sociālajos tīklos, uz iepakojuma, klientiem personīgi.

3.               Nezaudē kvalitāti, bet optimizē procesus! Mazs apjoms nenozīmē, ka viss jāveic smagnēji un neefektīvi. Mazie ražotāji var izmantot gudrus risinājumus, lai atvieglotu ikdienu, piemēram, tiešās pārdošanas platformas, priekšpasūtījumu sistēmas, automatizēta grāmatvedība u.c. risinājumi.

4.               Atrodi savus klientus, nevis visus klientus - Tavs mērķis nav visiem patikt, bet gan atrast tos, kas novērtē Tavu darbu un ir gatavi par to maksāt.

5.               Cieni savu darbu! Tu neesi lētāka alternatīva lielveikalam – Tu esi unikāls piedāvājums, kas nes vērtību un stāstu.