Mana lauku uzņēmējas dienasgrāmata: marts

Pēc piecu gadu pieredzes, vadot savu saimniecību, attīstot produktu ražošanu, tūrisma piedāvājumu un daloties zināšanās, esmu nonākusi pie skaidras atziņas – jā, laukos var nopelnīt. Bet ne ar roku darbu un zemes darbiem vien. Vajadzīga domāšana, stratēģija, degošas acis, mazliet veiksmes un spēja atrast savu vietu. Šajā rakstā dalīšos ar savu pieredzi - kas strādā, kas ne, un kā, manuprāt, lauku uzņēmējs var veidot tādu dzīvi, kas ir gan stabila, gan nodrošina pietiekamu ienākumu, lai varētu dzīvot un attīstīties.

Lai arī nauda ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, cilvēki bieži izvairās no tās apspriešanas. It kā jau mēs visi saprotam, ka bez tās nevar iztikt, bet par to lauku dzīves kontekstā runā maz – turklāt publiski par to runāt nemaz nav tik viegli. Priekšplānā vairāk izvirzās romantiska ideja par dzīvi dabā, klusumā, sazemēšanos ar nezālēm un brīvību no pilsētas steigas. Taču realitātē ikvienam lauku uzņēmējam agri vai vēlu nākas saskarties ar pavisam praktisku jautājumu – vai no tā, ko es daru, var arī izdzīvot?

Šis ir pārdomu vērts jautājums arī tiem, kas sapņo par pārcelšanos uz laukiem, bet baidās, ka tur nevarēs nodrošināt savu ģimeni. Šo 5 gadu laikā, no nulles uzsākot kaut ko līdzīgu saimnieciskajai darbībai, savā ceļā esmu piedzīvojusi gan šaubas, gan atklāsmes, gan labus risinājumus, kas, dzīvojot laukos, palīdz nopelnīt. Protams, izaicinājumi ir visu laiku, bet ar katru soli arvien vairāk jūtu, ka esmu pati savas dzīves veidotāja. Esmu 100 % pārliecināta, ka lauki piedāvā iespējas, BET - tie arī prasa lielu drosmi un gatavību pielāgoties. Nauda nav viss, taču bez tās neviena ideja nespēj attīstīties.

MŪSU ĢIMENES MODELIS. Lai kopējo ainu vieglāk uztvert, te jāpastāsta, ka es nedzīvoju viena. Man ir foršs vīrs, kurš vada savu metālapstrādes uzņēmumu, un viņa ienākumi ir tie, kas stabilizē mūsu ģimenes finansiālo situāciju. Tas nozīmē, ka pirmos manas uzņēmējdarbības ieskriešanās gadus esmu varējusi koncentrēties uz savas lietas attīstīšanu bez steigas, mazāk ieguldot ikdienas izdevumos un vairāk investējot ilgtermiņa attīstībā, piemēram, pamatlīdzekļu iegādē un ražošanas paplašināšanā. Tas nav ne pareizi, ne nepareizi – tā ir mūsu unikālā situācija un izvēle. Ikvienam ir jāatrod sava sajūta un darbības, kas piemērotas viņa dzīvesveidam un situācijai, un tas noteikti nebūs vienādi visiem. Pašlaik, mana uzņēmuma piektajā darbības gadā esmu gatava dibināt SIA, darbojos ar nelielu peļņu un faktiski jau varu segt lielu daļu ikdienas izdevumu. Vēlos gan uzsvērt, ka mēs ar ģimeni esam diezgan vienkārši cilvēki, un, salīdzinot ar citiem, mums, raugoties uz vidējiem rādītājiem, varētu būt nepieciešams par 30-40 % mazāk līdzekļu nekā kādam citam tajā paša situācijā, lai nodrošinātu ikdienas vajadzības. Šī doma arī atvieglo dzīvi un dzīvošanu.

SKARBS SĀKUMS. Kad pārcēlāmies uz laukiem, man bija  aptuveni 8 000 eiro liels iekrājums. Kā allaž stāstu, pašlaik nevaru pastāstīt, ko tolaik domāju, jo vienkārši neatceros. Šie 8 gadi laukos un bērnu laišana pasaulē ir fundamentāli mainījuši mani kā cilvēku un sievieti, un ir sajūta, ka mana istā dzīve sākās tieši kopā ar “Atpūtām”. Katrā gadījumā sapnis par uzņēmējdarbību noteikti nebija. Iespējams, likās, ka auklēšu meitiņu un čubināšu mūsu mājiņu. To arī no sirds darīju, bet…divu gadu laikā iekrājumi pamazām izkusa, palika drošības spilvens, ko nekad neaiztieku, un nonācu pie punkta, kad bija jādomā, kā tikt pie līdzekļiem. Tolaik vēl domāju ļoti stereotipiski (kas nemaz nav slikti) - ja jau lauki, tad zeme, un ja jau zeme, tad kaut kas jāaudzē. Sākums bija jancīgs – pirmie ieņēmumi par diviem mēnešiem darba bija 60 eiro. 2020. gada 18. maijā pārdevu sešas kastes ar siltumnīcā izaudzēto produkciju. Tās bija sirsnīgas, rokām veidotas kastes, kurās zaļumi bija sasēti glaunos podos, kuru vērtība bija lielāka par cenu, par kādu pārdevu pašas kastes. Tas viss bija tāds neveikls mēģinājums nopelnīt, un, protams, ar zaudējumiem. Nesaprotu, kas man lika turpināt, jo nebija ne peļņas, ne skaidras idejas, kā virzīties tālāk. Taču laikam jau tajos brīžos arī dzima vēlme atrast risinājumu, mācīties no kļūdām un virzīties uz priekšu.

NE TIKAI TRADICIONĀLI. Lauksaimniecība jau sen vairs nav tikai par tradicionālām nozarēm, kā dārzeņu audzēšana vai lopkopība. Tā ir vieta, kur var ieviest inovācijas un radīt unikālus produktus un pieredzi, kas atšķiras no vispārpieņemtā.  Esmu tam dzīvs piemērs - no sākotnējās idejas par dārzeņu audzēšanu pamazām nokļuvu līdz pastas ražošanai, pasākumu organizēšanai, tūrisma attīstīšanai un pat dažādiem digitālajiem projektiem. Lauku vide sniedz iespējas būt radošam un piedāvāt kaut ko, ko cilvēki citur nevar iegūt. No savas pieredzes esmu sapratusi, ka veiksmīga šiverēšanās laukos nav tikai smags fizisks darbs, bet arī gudra pieeja un spēja atrast savus īstos klientus, kas novērtē unikālus produktus un piedāvājumu.

KUR ATRAST KLIENTUS. Klientu piesaiste nav pašsaprotama lieta – pat ja produkts ir lielisks, tas pats sevi nepārdos. Es pat apgalvotu, ka uzņēmējdarbībā visgrūtākais ir atrast uzticamus klientus, kas pirks vairāk nekā vienu reizi. Lai izveidotu noturīgas attiecības ar klientiem, ir jāiegulda daudz darba un enerģijas. Mans svarīgākais rīks, ja ne pats galvenais, ir sociālie tīkli – caur Instagram, Facebook un stāstniecību esmu spējusi radīt ļoti foršu un draudzīgu sekotāju kopienu ap saviem produktiem. Vienīgās klātienes attiecības ar klientiem man ir pasākumi pašu sētā, jo uz tirdziņiem ļoti aktīvi nebraukāju. Iemesls tam ir laika trūkums un fakts, ka visu saražoto es realizēju piegādēs, taču, lai saražotu vēl tirdziņiem, vajadzētu papildus darba rokas. Sākotnēji bija grūti pieņemt, ka neesmu visur, bet ar laiku pieņēmu. Gājis ir visādi. Pirms pāris gadiem bija tā, ka pieaudzēju 10 kastes mikrozaļumu, bet klienta tajā nedēļā neviena. Tad nu visiem, kas sūtījuši iepriekš, rakstu ziņas ar atgādinājumiem, lieku ierakstus sociālajos tīklos un piedāvāju nelielas akcijas. Tas bija grūts periods, bet tieši šajos brīžos iemācījos būt neatlaidīga un pielāgoties. Manas mācības? Jā, pārdošana nav mana stiprākā puse, jo man patīk radīt, bet ar to otru iet grūtāk. Tomēr es mācos, apmeklēju dažādus kursus un saņemu atbalstu no citiem uzņēmējiem, un nu jau paliek vieglāk. Tas, ko sapratu, ir tas, ka, lai gūtu panākumus, jāpieņem gan savas stiprās, gan vājās puses, un jāstrādā pie tām. Svarīgi ir ne tikai izveidot produktu, bet arī spēt to pareizi piedāvāt, lai cilvēki varētu redzēt tā vērtību. Mana situācija ar produktu piegādēm klientiem ir savā ziņā veiksmes stāsts, jo piegādes veic vīrs, braucot uz RĪgu pēc materiāliem saviem metālapstrādes darbiem. Lai gan šogad par piegāžu veikšanu arī viņam maksāju algu (jo gribu tā pa īstam līdz mielēm saprast, ko nozīmē segt visus izdevumus), visdrīzāk situācija būtu citādāka, ja piegādes būtu jāveic speciāli. Piemēram, situācija - pasūtītas tikai 8 kastes. Līdz Rīgai 140 km. Un tad jāsāk rēķināt. Jebkurā gadījumā katrai situācijai ir risinājums. Katrai. Ja grib, var atrast.

IENĀKUMI VISU GADU. Izaicinājums lauku uzņēmējam ir sezonalitāte darbos un ienākumos – vasarā darba ir pilnas rokas, bet ziemā ienākumi var samazināties. Man kaut kā neviļus dabiski ir izdevies šo līdzsvarot. Pastu ražoju visa gada garumā, taču vasarā mazliet samazinu apjomu, jo ir vairāk darba dārzos un ar pasākumiem. Ziemā ienākumi nāk no mikrozaļumiem un digitālajiem pakalpojumiem, kā arī no citiem papildus piedāvājumiem un nelieliem projektiem. Savukārt pavasaris un vasara ir visintensīvākie laiki dārzeņu audzēšanai, pasākumiem un tūrisma aktivitātēm. Piemēram, organizēju dažādas meistarklases un kopā ar ģimeni rīkojam gadskārtu pasākumus. Meistarklases palīdz nopelnīt, savukārt mūsu skaistie latviskie svētki  veidot  savu kopienu un ciešākas attiecības ar klientiem.

KAS LAUKOS STRĀDĀ UN KAS NĒ? Ne visas idejas automātiski nes peļņu, un dažkārt jāiemācās caur neveiksmēm. Piemēram, kad pirms gadiem sāku pārdot dārzeņus, sākumā bija grūti saprast, kas īsti strādā un ko cilvēki vēlas. Bet esmu sapratusi, ka tas, kas tiešām nes rezultātus, ir vai nu kaut kas unikāls, ļoti kvalitatīvs vai kaut kas ar vērtīgu stāstu. Manā gadījumā tas ir apvienojums – mikrozaļumi, ko izaudzēju ar īpašu rūpību, un krāsainā dārzeņu pasta, kuras zīmols nes manu uzvārdu. Katram produktam ir savs stāsts, un cilvēki novērtē šo autentiskumu. Varētu būt, ka mikrozaļumi sākotnēji bija diezgan riskants projekts – maza niša, bet tas, ka cilvēki meklēja veselīgus un lokālus produktus, ļāva man iegūt uzticamus klientus. Arī pastas biznesiņā man palīdzējis tas, ka es piedāvāju ne tikai produktu, bet arī pieredzi – meistarklases, restorānu un degustācijas. Arī cenu noteikšana bez rūpīgiem aprēķiniem un izpratnes par tirgus vajadzībām bija viens no lielākajiem izaicinājumiem, no kura nācās mācīties. Pati pieredze man ir palīdzējusi saprast, ka izdzīvot un attīstīties var tikai tad, ja tu tiec pie sava nišas tirgus un piedāvā to, kas patiešām atšķiras un ir vērtīgs.

DZĪVE LAUKOS - BIZNESS PILSĒTĀ. Atkāpjoties no manas personiskās pieredzes, ir vēl vairāki veidi, kā pārkāpt pāri ierastajiem rāmjiem. Covid pandēmija radīja būtiskas pārmaiņas, kas lika cilvēkiem pārskatīt savu dzīvesvietas izvēli. Arvien vairāk uzņēmēju izlemj attālināti vadīt savus uzņēmumus, kas var atrasties pat pilsētās. Šī tendence ir padarījusi laukus par vietu, kur, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, var lieliski vadīt uzņēmumu no jebkuras vietas. Šis varbūt noder kā atgadinājums tiem, kam īsti acis nedeg par burkānu audzēšanu vai kazu slaukšanu.

NE TIKAI PAR PEĻŅU, BET PAR VĒRTĪBĀM. Nauda ir svarīga, bet lauku dzīve un uzņēmējdarbība dod arī kaut ko daudz vērtīgāku – iespēju veidot savu dzīvi pēc saviem noteikumiem. Man lauki ir ne tikai darbs un uzņemējdarbība, bet arī dzīvesveids, kas ļauj man būt tuvāk dabai, ģimenei un savai misijai. Mana misija pavisam noteikti ir organizēt gadskārtu svinības. Lai arī katrā no tām zaudējumi mērāmi vismaz piecos simtos eiro, mēs sev ar vīru tā arī esa pateikuši, ka tā ir mūsu misija - glabāt latvisko, skaisto, dziļo un vērtīgo. Savukārt pastu ražot vai mikrozaļumus audzēt ar mīnusiem būtu diezgan bezjēdzīgi un muļķīgi no manas puses. Gluži vienkārši ir pašam ar sevi jāaprunājas un jāsaliek svaru kausos pareizie smagumi. Man noteikti peļņa laukos nav tikai skaitlis bankas kontā – tā ir iespēja radīt kaut ko paliekošu, stiprināt vietējo kopienu un iedvesmot citus.

GLOBĀLI JAUTĀJUMI. Protams, ir arī jāpadomā par plašākiem jautājumiem – vai valsts atbalsts un politika palīdz lauku uzņēmējiem? Vai infrastruktūra un citas iespējas laukos attīstās tā, lai uzņēmēji varētu veiksmīgi konkurēt? Un vai sabiedrība pietiekami novērtē lauku uzņēmēju darbu? Jā, izaugsme ir iespējama, bet tā prasa ne tikai mūsu pašu pūles, bet arī labu sadarbību starp uzņēmējiem, pašvaldībām un valsti. Es pati šobrīd vairāk darbojos un risinu lietas pēc savas pārliecības, negaidot daudz atbalsta no malas. Kā tajā tautasdziesmā - viss manās rociņās.

AICINU DOMĀT PLAŠĀK. Ja februāris bija laiks kārtīgi pasvinēt (sētā aizvadījām fantastiskas Meteņa svinības) un  padomāt par plāniem, tad martā jau sāksies pavasara skrējiens.  Es aicinu katru, kas domā par uzņēmējdarbību laukos, uztvert to kā iespēju – iespēju būt pašam sev priekšniekam, darīt to, kas patiešām aizrauj, un dzīvot saskaņā ar savām vērtībām. Lauki VAR būt vieta ne tikai dzīvošanai, bet arī veiksmīgam biznesam.