Es uzdrīkstos sacīt, ka februāris manā uzņēmējas dzīvē ir čilīgākais mēnesis visā gadā. Janvārī atslābt vēl nevar, jo jāpievelk neizdarītās pērnā gada astes. Savukārt martā jau sākas pavasara darbi. Iekšā ir sajūta, ka februāris ir dziļa, dziļa ieelpa pirms lielā pavasara sprādziena. Pirms daudziem gadiem, kad vēl bērnu bija mazāk, mēdzām uz nedēļu aizdoties ceļojumā uz kādu siltāku galamērķi. Bet tā parasti es februārī daudz slēpoju, vīrs ar bērniem slido pie mājas esošajā Aiviekstes upē. Ja termometra stabiņš noslīd zem mīnus 20 grādiem, vispār labi - sildām dibenus pie krāsns mūrīša. Tiesa, pēdējie gadi krasi atšķiras, jo nu man ir pastas rūpals un attālinātie darbi pie datora.
HIP HIP URRĀ! Starp citu februāris ir jubilejas mēnesis zemnieku sētai “Atpūtas”. Lai gan “Atpūtās” sākām dzīvot pirms 8 gadiem, par zemnieku sētu tā kļuva 2021. gada februārī. 4 īsi gadi. Jā, es tagad skatos uz uzrakstīto ciparu “4”, un man ataust milzīga pateicība sev par to, cik daudz ir izdarīts no nekā. Lai vai cik cītīgi ikdienā nedarbojas iekšējais kritiķis, ja tā padomā - kas gan ir četri gadi? Pēc gudrām teorijām “šis laiks uzņēmumam tiek uzskatīts par stabilizācijas un attīstības posmu, kad sāk iezīmēties ilgtermiņa izaugsmes iespējas. Šajā posmā uzņēmums parasti konsolidē iepriekšējos gados sasniegto, pilnveido iekšējos procesus, paplašina klientu loku un meklē jaunus attīstības virzienus.” Atskatoties uz paveikto, jūtu, ka daudz kas no šī atbilst manai pieredzei – pēc sākotnējiem izaicinājumiem un eksperimentiem šobrīd uzņēmums ir ieguvis stabilitāti, regulārus klientus un skaidru vīziju nākamajiem gadiem. Tomēr līdzās attīstībai es joprojām izjūtu nepieciešamību pielāgoties tirgus pārmaiņām un meklēt arvien jaunas idejas, lai saglabātu izaugsmes tempu.
MĀCĪTIES LĒNĀK UN KLUSĀK. Bet tomēr - atgriežoties pie lauku uzņēmēja dzīves - februāris cenšas man iemācīt savu īpašo ritmu – lēnāku un klusāku. Daba vēl snauž, un darbi, kas vasarā šķita neatliekami svarīgi, tagad liekas kaut kas tāls. Nav jāvada darbi dārzā, nav jāuzņem tūristi, un tie pienākumi, kas ir, liekas salīdzinoši vieglāk paveicami. Šo klusumu var arī uzskatīt par sagatavošanās posmu, lai pavasari un vasaru sagaidītu ar svaigiem spēkiem un idejām. Starp citu, nevarēdama aizmigt, pieķēru sevi 4. janvāra vakarā iztēlē plānojam 240 m2 lielās siltumnīcas pavasara scenāriju. Tas nekas, ka oktobrī virsū skatīties negribējās. Tā fantazējot, izfantazēju, ka šopavasar siltumnīcas apkurināmajā daļā mēģināšu noorganizēt kādu mikrozaļumu audzēšanas darbnīcu. Vai būs cilvēku atsaucība, nezinu, bet mēģināšu.
PĀRBAUDĪJUMU LAIKS. Neskatoties uz čilīgumu, ziemas mēneši laukos ir pārbaudījumu laiks – dienas ir īsas un rīta agrumā piecelties uz darbiņu pavisam grūti. Aukstums ielien ne tikai mājā (pavisam burtiski - mūsu vecajā koka mājā lien iekšā pa visiem pakšiem), bet reizēm arī ikdienas noskaņojumā. Taču gadu gaitā, mācoties sajust sevi, esmu iemācījusies, ka daži vienkārši paņēmieni var padarīt šo laiku vieglāku. Man tā ir ikdienas pastaiga, izbrauciens ar velo (tādu trako gan nav daudz) vai izbrauciens ar slēpēm. Svaigs gaiss pat visaukstākajā dienā palīdz ne tikai izvēdināt galvu, bet arī vairo enerģiju. Motivāciju uzturu, sadalot lielus darbus mazākos, vieglāk pārvaramos posmos, un priecājos par katru paveikto sīkumu. Ziemas izaicinājumi kļūst vieglāki, kad pieņemu, ka katrs mazais solis ir daļa no lielā mērķa.
METENIS BŪS! Piemēram, tas, ko gaidu jau no janvāra sākuma - Meteni! Gada nogalē iešāvās prātā ideja, ka jāsvin Metenis. Ir svinēti Jāņi, Ziemassvētki gandrīz 200 cilvēku kuplā pulkā, bet šis būs kas jauns. Ideja šoreiz ļoti viļņveidīgi draudzējas ar mani. Ik pa laikam cenšos sevi atrunāt, jo darbs pie svētkiem ir liels, un vai tad darbu trūkst? Bet nu jau ir sarunāti svētku vadītāji, muzikanti, brīvdabas bārs, un atpakalceļa vairs nav. Sev saku arī šādi: “Klau, Katrīna, Tev ir jākāpj ārā no komforta zonas! Ja nu Tev apstiprina projektu par tūrisma mītni, būs jābūt gatavai pasākumus rīkot katru mēnesi! Tāpēc trenējies vien un skaties, kā un vai izdodas! Nedomā un dari!” Šis arguments palīdz. Ļoti.
SVĒTKI ENERĢIJAI. Mūsu sētā gadskārtu svētki ir kas vairāk nekā tikai tradīciju saglabāšana vai bērnu iepazīstināšana ar senču mantojumu – tas ir veids, kā mums pašiem, man un vīram, uzlādēties un iegūt jaunu enerģiju nākamajam darbu cēlienam. Lai gan šogad Ziemassvētku jeb ziemas saulgriežu svinības izpalika, jo ikdienas darbi neļāva atvilkt elpu un ar sirsnību sagatavoties svētkiem (un jā, arī sniega nebija), tomēr tas mūs uz gadu miju atstāja ar tukšām baterijām. Tāpēc likās, ka tas jālabo un šoreiz esmu apņēmusies Meteņa svētkiem piešķirt īpašu vērienu. Starp citu, ja Tu šo lasi un 9. februāris vēl nav garām, laipni lūgtum pievienoties!
LAIKS PAFILOZOFĒT. Vēl februāra čilīguma noskaņojumam noteikti piestāv pārdomas. Par visu. Par demogrāfiju, par laimi, par dzīves jēgu. Ar vīru bieži aizdomājamies, kā lauku cilvēki dzīvoja agrāk. Tais laikos, kad pasaules centrs bija viņu viensēta ar tai apkārt esošām pļavām, laukiem un mežiem. Kā viņi iespēja paveikt visus lielos un mazos saimniecības darbus, izaudzināt bērnus un atrast laiku dzīves baudīšanai jeb vienkārši dzīvošanai? Vai viņu prasības pret sevi, darbu, ģimeni un apkārtējo sabiedrību bija tikpat augstas kā šodien? Vai viņi bija laimīgi? Vai viņiem bija svarīgi tādiem justies? Skaidrs ir tas, ka ģimenes dzīve laukos mūsdienās (pat nodarbojoties ar zemkopību, lopkopību u.tml., nevis laukus izmantojot tikai kā dzīvesvietu) ļoti atšķiras no mūsu senču pieredzes. Šodien ir iespējams strādāt darbu pilsētā, bet pārējo dzīvi vadīt lauku sētā. Ierīkot mājas biroju un vadīt no tā savu uzņēmumu var arī meža vidū. Tāpat pieņemami šķiet dārzeņus, pienu un gaļu iepirkt Rimi lielveikalā un doties uz savu lauku sētu to pagatavot. Ja sirdsapziņa ļauj. Lauku māju ir iespējams aprīkot ar tādu apkures sistēmu, kas neprasa vairākas reizes dienā staipīt smagus malkas klēpjus. Un cik daudzi vēl mūsdienās mīnus divdesmit grādos dodas uz āra tualeti? Tāpat diez vai pirms simts gadiem latviešu zemniece, no rīta slaucot savu govi, plānoja, kurā dienas brīdī atrast laiku 2 h garam velo treniņam. Domāju, ka šīs jaunās vēsmas nav nepareizas - tā ir mūsu laikmeta seja. Lietām ir jāmainās. Visi taču zinām mūsu dižgara teicienu par pastāvēšanu un pārmaiņām. Manuprāt, ir pat labi, ka šodienas cilvēks ir sapratis - jādzīvo nevis pēc kāda cita radītiem pareizības priekšstatiem, bet sakabē ar savu sirdsapziņu, labsajūtu, apmierinātību un iekšējo laimes izjūtu. Apkārtējā pasaule sniedz iespēju šādi dzīvot.
KUR PALIEK MIERS? Otras mēneša pārdomas par tā saucamo lauku mieru. Mums pāri gāžas milzīgs informācijas apjoms – kurp aizbraukt, ko redzēt, ko izdarīt, ko noklausīties, ko noteikti nedrīkst palaist garām u.tml. Taču izsenis latviešu zemniekam viņa viensēta bija ģimenes saimnieciskais centrs, kur noritēja visa dzīve no šūpuļa līdz kapam. Sētā vienlaikus strādāja, atpūtās un svinēja svētkus. Kā notiek vairumā gadījumu šodien? Darbs pilsētā; atpūsties noteikti jādodas ārpus mājas – kultūras baudīšana, pirtis, kafejnīcas, ballītes; atvaļinājumi siltajās zemēs. Manuprāt, tas rada lielu spriedzi, un cerētais lauku miers izplēn. Protams, kā jau daudzi, arī es slimoju ar perfekcionismu – gribas visu paspēt, izdarīt tā, kā iedomāts un kā šķietami jābūt, tas bieži liek mesties pa dzīvi uz priekšu, neapstājoties un nepalūkojoties apkārt. Mēģinot pie tā piedomāt, mēs esam izvēlējušies vienkāršāku dzīvošanu. Un mums ir labi. Ārpus sētas gribas, bet ne pārmērīgi daudz. Kafejnīcu cienīgas kafijas garšu iespējams baudīt mūsu virtuvē un maltītes arī mīlu pagatavot īpašā veidā; ar vīru smejamies, ka gandrīz katru dienu vismaz vienu reizi ēdam mājas restorānā. Ja ļoti gribas kādu kultūras pasākumu, tas tiek apmeklēts. Kultūras iedzīvināšanai - paši rīkojam pasākumus savā sētā, un galu galā mums pašiem ir varens šķūnis, kur ballēt uz nebēdu.
ATSKAITOS PAR MĒRĶIEM. Ja Tu lasīji manu sleju janvāra numurā, noteikti atceries, ka uzstādīju sev viegli izmērāmus mērķus un solīju pastāstīt, kā veiksies ar to sasniegšanu. Jāsaka tā, ka uz mērķiem nevajag skatīties un šausmināties, bet ir jāsāk vienkārši darīt. Viens no maniem mērķiem ir līdz maija beigām piesaistīt trīs jaunus restorānus, kuri savā ēdienkartē iekļautu manu svaigo pastu. Ko esmu izdarījusi jau javāra sākumā? Uzrakstīju vēstuli Mārtiņam Sirmajam un vienkārši pajautāja, kā šo labāk izdarīt. Viņš man atbildēja. Un process ir iekustināts. Otrs mērķis ir noorganizēt vismaz 10 pastas meistarklases ārpus saimniecības līdz gada beigām. Pirmā jau notika janvāra vidū Mammu mājā Rīgā. Trešais mērķis ir līdz maija sākumam izveidot sadarbību ar divām ceļojumu aģentūrām. Šo pašlaik vēl neesmu iekustinājusi. Vai zini, kāda metode lieliski strādā mērķu sasniegšanā? Katru dienu uzrakstīt un izdarīt 3 mazās lietas, kas tuvina mērķim. Fantastiska metode!
Noslēgumā vēlos novēlēt, lai februāris arī Tev kļūst par īpašu laiku – par iespēju palēnināt tempu, sakārtot domas un sagatavoties pavasarim. Atrodi mirkli atpūtai un iedvesmai, lai plānotu ar vieglumu un mieru, jo tieši ar sirds siltumu radītie darbi nes visbagātākos augļus!
Mani 5 padomi, kā izmantot ziemu sava uzņēmuma izaugsmei?
1. Nekautrējies tīkloties, veido sadarbības un iepazīties ar citiem vietējiem uzņēmējiem. Sociālajos tīklos, pasākumos, tirdziņos.
2. Ja nepieciešams, paņem talkā kādu gudru cilvēku un paanalizē savu ikdienas darba gaitu efektivitāti - varbūt ir darbi, kurus var optimizēt vai deleģēt?
3. Izmanto laiku, lai sakārtotu mājaslapu, uztaisītu foršāku saturu saviem sociālajiem tīkliem vai padomātu par kādu efektīvu reklāmas kampaņu!
4. Apkopo klientu atsauksmes! Reti kurš to dara, bet tikai tā var saprast, kas visvairāk tiek novērtēts Tavā darbā un ko varētu uzlabot, tādējādi precīzāk pielāgojot piedāvājumu.
5. Ja tavai produkcijai ir sezonalitāte, ziemas mēneši ir ideāls brīdis, lai izveidotu pievilcīgāku iepakojumu, etiķetes u.tml. Ja var izstrādāt jaunu produktu, ko piedāvāt pavasarī - pavisam labi!
Comments