Saruna ar koku un apzināti izrauts burkāns

Aiz šķietamās lauku dzīves harmonijas bieži vien slēpjas smags darbs, nepārtrauktas rūpes un atbildība par saimniecību, kas jāuztur. Lauku dzīves ritms var būt nogurdinošs, jo tas prasa nemitīgu klātbūtni un uzmanību – sākot no tehnikas uzturēšanas un ražas vākšanas līdz pat dzīvnieku aprūpei. Šajā rakstā kopā ar kouču - terapeitu skaidrojam, kādas vienkāršas un dabas iedvesmotas prakses var palīdzēt pārvarēt stresu un izdegšanu. Un ja Tev jau tagad dažkārt šķiet, ka koki, burkāni un rudzu vālītes Tevi saprot labāk nekā cilvēki, tad šis raksts pilnīgi noteikti domāts tieši Tev.

Konsultē: Daina Einberga, koučs - terapeits, www.einberga.com, @DainasPasaule

Mūsdienu lauku dzīve, neskatoties uz šķietamo mieru un dabas tuvumu, bieži vien nav vieglāka par pilsētas steigu. Lauku cilvēkam ikdienas darbs nereti ir fiziski smags un prasa nesalaužamu izturību, ar maz laiku atpūtai un pašam sev. Daudziem no mums ir algots darbs un ir vēl ikdienas darbiņi savā saimniecībā, kurus gluži vienkārši nav iespējams nedarīt. Maldīgs ir uzskats, ka, dzīvojot laukos - dabas ieskāvumā, garīgais līdzsvars un miers atrodas rokas stiepiena attālumā - dzīve laukos ne vienmēr nozīmē dzīvot saskaņā ar dabu un smelties no tās spēku – lai patiesi savienotos ar dabu, nepieciešama apzināta pieeja, kas ietver vērošanu, klusumu un klātbūtni, nevis tikai mehānisku darba veikšanu. Atceros gadījumu iz savas dzīves - ciemos atbrauca bērnu krusttēvs no pilsētas un jūsmoja: “Cik pie jums te viss mierīgi!”. Bet viņš neredzēja, kāda skriešana, rosīšanās un sabļaustīšanās notika sētā vēl stundu pirms viņa ierašanās. Ikviens kārtīgs lauku cilvēks, kam lauki nav tikai brīvdienu māja, kategoriski apgalvos, ka lauku miers ir mānīgs.

MĒS DZĪVOJAM PRĀTĀ. Kā skaidro koučs - terapeite Daina Einberga, šodien daudz cilvēku piedzīvo izdegšanu, jo prāts gluži vienkārši nespēj tikt galā ar ātrumu, kādā dzīvojam. Mēs dzīvojam prātā, jo ir jāpaspēj izdomāt, kā izdarīt visas tās lietas, ko sabiedrība sagaida no mums attiecībā pret darbiem, ģimenes lietām un visu pārējo. Rezultātā prāts ir nepārtrauktā trauksmē, un dzīve kļūst tik strauja, ka nav laika apstāties un izvērtēt, kas notiek. Mūsu prāts, kas pieradis pie ritma, kuru mēs paši radījām, sāk strādāt pārslodzē. Bieži vien tas notiek tādēļ, ka mēs zaudējam saikni ar sevi un dabu. Bet labā ziņa ir tāda, ka laukos viss var būt citādāk – šeit mēs, zinot metodes un esot gatavi apzināti tās izmantot, varam atgūt to iekšējo mieru, kas mums tik ļoti pietrūkst. Daina atgādina, ka lauku vide sniedz milzīgas priekšrocības - daba ir uzreiz pieejama - koki aug bez iežogojumiem, ir miers un klusums.

LĪDZSVARS IR ILŪZIJA. Daina savā darbā nonākusi līdz atziņai un to māca arī saviem klientiem, ka līdzsvara sajūta ir tikai ilūzija. Līdzsvars bieži tiek maldīgi uztverts kā stāvoklis, kuru mēs cenšamies sasniegt un saglabāt, taču patiesībā tas ir nemitīgs process, kas mainās līdz ar mūsu dzīves apstākļiem un iekšējo pasauli. Piemēram, tiklīdz mēs vairāk pievēršamies darbam, jau svari noliecas uz vienu pusi. Bet vai tas uzreiz ir kaut kas slikts? Mūsu eksperte šajā sakarā piedāvā citu vārdu – harmonija. Un tieši tā ir atslēga, kas ļauj mums atrast mieru un pieņemšanu. Ja esam gatavi ieklausīties, daba var iedot mums vērtīgas atziņas par to, kā dzīvot saskaņā ar mainīgajiem apstākļiem, kā pielāgoties un plūst ar dzīvi, nevis cīnīties pret to. Harmonija ir prasmīga pielāgošanās un pieņemšana – spēja būt klāt katrā mirklī, ieklausoties sevī un pasaulē ap mums. Kad mēs iemācāmies šādi dzīvot, daba kļūst par mūsu visvērtīgāko skolotāju, kas palīdz mums veidot iekšēju mieru un līdzsvaru, kas nav balstīts uz ideālu scenāriju, bet uz dzīves pieņemšanu un sapratni.

DABA VAR PALĪDZĒT. Daina skaidro, ka daba var palīdzēt pārsvarēt sresa un izdegšanas situācijas tad, ja cilvēks ir gatavs pabūt dabā ilgāk. Ja cilvēks jau ir izmisuma stāvoklī, visa kā ir par daudz un liekas, ka ar neko vairs nevar tikt galā, tad, pastāvot 5 minūtes pie strautiņa, nebūs līdzēts. Tieši pretēji - strautiņš radīs vēl lielāku stresu - cilvēkam liksies, ka nekas nenotiek, laiks iet un darbi gaida, un viņš velti tērē laiku, atrodoties kaut kur nekurienes vidū pie strautiņa. Tieši tāpēc Daina bieži vadītājiem iesaka būšanu dabā ieviest kā ikdienas rituālu stresa situācijās - vienam tā ir makšķerēšana, citam futbols ar bērniem, vēl kādam skriešana, vēl kādam vajag iet un izbļauties mežā. Daba visu paņem no mums un labprāt dalās ar savu enerģiju. “Ja liekas, ka nav neviena, ar ko izrunāties, tad aizej izrunāties ar kokiem, akmeņiem, izspārdi čiekurus un izrunājies par visām tām lietām, kas Tevi ir sašutinājušas!”, tā Daina. Gadās, ka cilvēks apguļas zālē, paguļ pusstundu, pamostas un stāsta, ka jūtot tādu dīvainu tukšuma un viegluma sajūtu. Izrādās, daba visu negatīvo ir paņēmusi. Daina atgādina, ka mēs bieži aizmirstam, ka daba ir milzīgs resurss, ko varam dabūt bez maksas.

No terapijas viedokļa būšana dabā nav:

• Skatīšanās telefonā un fotogafēšana

• Podkāstu vai mūzikas klausīšanās

• Skriešana vai intensīvi treniņi

• Pastāvīga sevis nodarbināšana, piemēram, uzkopšanas darbi

• Nemitīga domāšana par ikdienas problēmām

KAD ATRAŠANĀS DABĀ VAR ARĪ SKĀDĒT. Daina stāsta, ka cilvēks, kurš ir nemitīgā skrējienā, nonākot dabā, sākumā var būt diskomfortā, var sākties iekšējs stress, trauksme. Tieši šī iemesla dēļ viņa iesaka cilvēkiem padomāt, pirms apmeklēt dažādus ilgstošus klusēšanas rituālus vai retrītus. Turklāt jāpiemin, ka ne vienmēr dabas elementi ir tik romantiski kā Instagram bildēs - odu bars, dzēlīga nātre un pēkšņs lietus var ātri pārvērst idillisku pastaigu par gana ekstrēmu pasākumu. Daba ir skaista, bet arī neparedzama – tā prasa gan zināmu pielāgošanos, gan gatavību uzņemt arī tās "dabisko" pusi.

Daina iesaka šādas vienkārši veicamas garīgās prakses dabā:

• Saruna ar koku - vienkārša prakse, kurā cilvēks apstājas un pievērš uzmanību kokam. Var vienkārši pieiet pie koka, apķert, pieskarties tā mizai vai apsēsties zem koka vainaga. Šī prakse palīdz atslābināties un nomierināt prātu.

• Gulēšana uz zemes - šī prakse veicama bez segas un spilvena. Klausoties dabā, sajūtot katru skaņu, smaržu, zemes stingrumu un stabilitāti, cilvēks atgūst mieru un izkļūst no savām skrejošajām domām.

• Dabas piefiksēšana - fantastiska prakse, kas notiek šādi - vismaz 5 minūtes ir jāiet un skaļi jāsauc viss, ko redzi savā priekšā - piemēram, melns akmens, dziļa peļķe, kļava bez lapām. Šādi ejot, var pārslēgt prātu uz faktiem, nevis domāt tās domas, kas ir galvā, un apstāties visa izvērtēšanā.

• Uguns dedzināšana - šajā praksē izmanto uguni, lai simboliski atbrīvotos no negatīvām domām, emocijām vai ieradumiem. Parasti tas tiek veikts, uzrakstot uz papīra savas bailes, dusmas, negatīvās domas vai vēlmes, kuras vēlas atlaist, un tad tās sadedzinot ugunī. Bet var arī ugunij izstāstīt ar vārdiem. Šī prakse palīdz cilvēkam atbrīvoties no emocionālā smaguma, piedot sev vai citiem un atgūt iekšējo mieru. Tā ir ļoti spēcīga un simboliska metode, kas saistīta ar pārmaiņām un atjaunošanos.

  
  

• Ūdens izmantošana - šo praksi var veikt, peldoties, stāvot ūdenī vai vienkārši nolaižot rokas ūdenī. Pirms šīs prakses cilvēks var apzināties, kas viņu nomāc – bailes, dusmas, pārdzīvojumi, un tad, iegremdējoties ūdenī, iztēlojas, ka šīs negatīvās sajūtas tiek aizskalotas prom. “Nomazgāt no sevis lieko, nevajadzīgo!” Šī prakse palīdz cilvēkam atgūt vieglumu, mieru un atsvaidzināt iekšējo harmoniju.

  
  

• Piramīdiņu veidošana no akmeņiem - šajā praksē izmanto akmentiņus, lai uzbūvētu piramīdu. Šāda būvēšana ir meditācijas veids, kas ļauj cilvēkam koncentrēties uz tagadnes mirkli. Šī prakse palīdz arī atbrīvoties no stresa un veicina garīgo mieru, jo cilvēks iznīcina iekšējo haosu un veido kaut ko skaistu un stabilu.

• Apzināta darbu veikšana - vienkārša, bet ļoti efektīva prakse, kurā mēs pilnībā iegremdējamies mirklī, koncentrējoties uz konkrēto uzdevumu un apkārtējo vidi. Izrādās, apzināti var vākt burkānus - tas nozīmē pievērst pilnīgu uzmanību katrai kustībai – kā roka saņem stublāju, kādā leņķī burkāns tiek izvilkts no zemes, kā tas smaržo un izskatās, kad tas tiek novietots grozā Apzināta darba veikšana ne tikai palīdz pārvarēt stresu, bet arī veicina dziļāku saikni ar dabu.

VARBŪT PIETIEK AR DARBU? Lauku cilvēku vidū bieži dzirdēts uzskats, ka smags fizisks darbs ir vislabākā terapija un ka nekas vairāk nav vajadzīgs – arī apzināta būšana dabā ne. Jūties nomākts? Dodies skaldīt malku! Nekas neiepriecina? Tad ravē bietes! Daina piekrīt šim uzskatam tikai daļēji. Viņa bieži iesaka saviem klientiem aiziet un pastrādāt dārzā, jo fiziska piepūle palīdz domām pārslēgties, palēnina prātu, un tajā brīdī bieži atnāk atbildes uz svarīgiem jautājumiem. Tomēr šāda pieeja nedrīkst kļūt par smagu nastu. Ja visa diena aizrit grūtā darbā, kas it kā jādara tikai tāpēc, ka to darīja mamma vai vecmamma, bet sirdī paliek nepatika, tad ir vērts pārdomāt un mazināt šādu darbu apjomu.

KĻŪDAS. Aizbraukt vai doties meditēt vienatnē pie dabas uz vairākām dienām, nevienam par to nepasakot, var šķist kā drosmīgs solis uz pašizziņu un sevis stiprināšanu. Taču tā ir kļūda, ja neesam gatavi šim garīgajam izaicinājumam. Daina skaidro, ka vienatne dabā var atklāt ne tikai mieru un iekšēju dziļumu, bet arī izraisīt trauksmi, neparedzētus emocionālus izaicinājumus un sajūtu, ka esi pārāk tālu no ierastā. Bez atbalsta un apziņas, ka kāds zina par tavu atrašanās vietu, šāds ceļojums var pārvērsties nevis spēka gūšanas pieredzē, bet bīstamā pārbaudījumā gan garīgi, gan fiziski. Kā otru ļoti bieži pieļautu kļūdu Daina min, ka cilvēks aizbrauc pie dabas ar domu atpūsties un atslēgties no pilsētas dzīves, bet turpina darboties ar telefonu, datoru vai sociālajos tīklos - tā ir melošana pašam sev, un tā nav patiesā atslēgšanās. Ir būtiski apzināties, ka daba mūs atbrīvo, ja to ļaujamies izjust pa īstam.

!!!Apzinātība neslēpjas kalnos, džungļos vai nedēļām ilgā meditācijā. Tās īstā vērtība atklājas, kad to ienesam savā ikdienas dzīvē – attiecībās, darbā, saskaroties ar izaicinājumiem un problēmām. Patiesā māksla ir spēja saglabāt apzinātību tur, kur dzīve mūs visvairāk pārbauda.

NESKAITĪT LAIKU. Daina skaidro, ka dabā nav noteikumu attiecībā uz laiku — nav "pareizā" ilguma, cik ilgi jāuzturas ārā, lai gūtu spēku un mieru. Ja vari pabūt pie dabas piecas minūtes, tas jau ir vērtīgi; ja vari veltīt tam pusstundu, tas ir vēl jo labāk. Jebkurš brīdis, ko pavadi ārpus telpām, lai sazemētos un atgūtu harmoniju, ir nozīmīgs. Dabas klātbūtne mūs nomierina un stiprina, neatkarīgi no tā, vai tur esam īsu mirkli vai ilgāk.

LĪDZ PAT SAPŅA ĪSTENOŠANAI. Daba piedāvā nenovērtējamu ieguvumu ilgtermiņā, jo tā iemāca mums palēnināt savu skrējienu un izvērtēt patiesās dzīves vērtības. Mēs dzīvojam ātrā pasaulē, taču, ieejot dabā – pastaigājoties pa mežu, klausoties vēja šalkošanā vai vērojot saulrietu – mēs sākam apzināties, ka laiks nav jāmēra pēc pulksteņa, bet pēc pieredzes un sajūtām. Daina skaidro, ka apzināta dabas izmantošana ilgtermiņā palīdz mums izvērtēt prioritātes: kas ir vērtīgāks par darbā pavadītu laiku vai materiālajiem mērķiem? Kā būt vairāk klāt savā dzīvē, nevis tikai izdzīvot to? Mēs saņemam drosmi atsacīties no lietām, cilvēkiem, kuru enerģija mums nav vajadzīga. Kāds sāk savu uzņēmējdarbību, kāds sakārto attiecības vai īsteno kādu sen lolotu sapni.

VAI LAUKU VIDE IZGLĀBS? Liela daļa izdegušu un pārgurušu cilvēku domā, ka visas problēmas atrisinās pārcelšanās uz dzīvi laukos, pie dabas. Daina stāsta, ka ļoti bieži savu klientu vidū redz, ka no šādām “aizbēgšanām” ir vēl sliktāk. Viņa iesaka sākumā sakārtot izdegšanas jautājumu. Ko tas nozīmē? Izdegšanu radām mēs paši - tā sākas no mūsu domām. Jāsaprot, ko es domāju, kā rīkojos, ka man šobrīd ir izdegšana, attiecību problēmas, veselības problēmas u.tml. Viņa aicina paņemt papīra lapu un izrakstīt, kā es esmu nonācis līdz šādam rezultātam. Un ka tikai tad, kad saprotam savus izdegšanas cēloņus, varam sākt ceļu uz patiesu atjaunošanos. Pārcelšanās uz laukiem var sniegt mieru un tuvību dabai, bet tā nebūs risinājums, ja nemainām savu pieeju dzīvei un ieradumiem. Viņa uzsver – sākumā jāmeklē harmonija sevī, lai jebkura dzīves vietas maiņa būtu solis uz priekšu, nevis kārtējais mēģinājums bēgt no problēmām.

KĀ JAU VISUR - IEMĪLĒT TO, KO DARI. Daina uzskata, ka ir ļoti svarīgi izbaudīt to, ka tev ir sava siltumnīca vai ka vari pļaut zāli – darīt to ar mīlestību un patiesu gandarījumu. Ja lielu dārzu veido tikai tāpēc, lai kaimiņi redzētu, ka tev tas ir, tas nesniegs īstu prieku un būs smags darbs. Kad izvēles vadās no sirds, nevis citu viedokļiem, arī lauku darbi var kļūt par prieka avotu un nenest tikai stresu, nogurumu un izdegšanu.

ĻAUTIES UN NEKO NEGAIDĪT. Tāpat kā ārsta izrakstītas zāles neiedarbojas tūlīt un uzreiz, arī dabas tuvums prasa pacietību un uzticēšanos. Svarīgākais ir neko negaidīt un vienkārši būt – bez mēģinājuma izdomāt, kā pareizi runāt ar akmeni vai kā palūgt padomu kokam. Ja gribas lēkāt uz vienas kājas, tad lēkā! Ja gribas raudāt, raudi! Ja gribas pagulēt, guli! Ļauj sev būt dabā tādam, kāds esi, un izbaudi šo brīvību BŪT!