Konsultēja:
Terēze Riekstiņa – kempinga “Ezermala” saimniece, biznesa konsultante un trenere, LLKC projektu vadītāja un biznesa mentora tīkla koordinatore.
Iesāku rakstu sēriju par savas uzņēmējdarbības uzsākšanu laukos. Skaidroju, kā izvirzīt mērķus, rast motivāciju, definēt vīziju un misiju, kā arī meklējām atbildes uz jautājumiem, kā veiksmīgāk daboties sava zīmola atpazīstamības veicināšanas un mārketinga aktivitāšu jomā.
Šajā noslēdzošajā rakstā par posmu, kad uzņēmums jau ražo, ir “ieskrējies” savā darbībā, un ir jāiet solis tālāk. Izsakoties līdzībās - lai mazulis tiktu uz priekšu, viņam ir jāiemācās staigāt; tāpat uzņēmumam ir svarīgi nodrošināt savu attīstību. Attīstība ir viens no uzņēmuma dabiskajiem dzīves cikliem. Liekas, ka tas, kam jānotiek dabiski, allaž notiks viegli un plūstoši, taču tā nebūt nav. Katram uzņēmumam ir savs rašanās stāsts, tirgus un klientu specifika, resursi un iespējas, kuru dēļ attīstības posms var šķist nepārvarams vai krietni ieilgt. Tieši pirmo pastāvēšanas gadu laikā jauni uzņēmumi kļūdās, piedzīvo skarbas mācībstundas un iziet cauri sarežģītiem procesiem, iespējams, pat pārformulējot mērķus un mainot uzņēmuma darbības virzienu.
Biznesa konsultante un trenere Terēze Riekstiņa uzsver, ka piedzīvot kļūdas ir normāli, un bez tām attīstība nav iespējama. Tā ir ilūzija domāt, ka viss izdosies uzreiz un ātri. Pirmie pastāvēšanas gadi ir laiks, kad notiek pielāgošanās tirgum, klientiem, un produkts vēl bieži mainās. Tiek meklēti labākie iespējamie risinājumi dažādiem izaicinājumiem – piegādēm, loģistikai, servisam, pārdošanai, mārketingam, zīmolam, utt. Terēze Riekstiņa aicina jaunos uzņēmējus sākt ātrāk, lai šie pirmie gadi ir testēšanai, izpētei, izzināšanai. Nav nepieciešams visu sagatavot uz 100% un tikai tad sākt biznesu. Pirmās kļūdas un pirmie pastāvēšanas gadi dod mums iespēju mācīties, un, pieņemot sāpīgus lēmumus, iemācīties saprast, ka bez šīs sāpīgās daļas nav iespējams tikt uz priekšu.
Terēze stāsta par plaši izplatītiem “grābekļiem”, uz kuriem uzkāpj jaunie uzņēmēji laukos. Proti, nav apzinātas un aprēķinātas visas izmaksas. Ļoti bieži kavējas termiņi; būvnieks neuzbūvē tik ātri kā gribējām; dokumentus nevaram noformēt tādā termiņā kā plānojām, sadarbības partneris prasa garantijas, kas nav iepriekš mums zināmas, utt. Parasti pirmajā gadā ieraugām, ka pārdot neizdodas tik viegli, jo arī tas ir resursus prasošs process, kur jābūt plānam un prasmēm. Vai arī otrādi - pieprasījums ir tik liels, ka nespējam pacelt ražošanas jaudu vai pietrūkst citu resursu.
Atbildot uz jautājumu, kāpēc daudzi uzņēmumi laukos pirmajos darbības gados piedzīvo “krahu”, Terēze precizē, ka to piedzīvo nevis tie, kas iesākuši, bet gan vairāk tie, kas līdz sākumam nemaz nav nonākuši, jo visgrūtākais posms ir tieši uzsākšana. Līdzīgi kā lidmašīnai - pacelties ir visgrūtāk, jo tur nepieciešams visvairāk resursu. Jāskatās, cik esam elastīgi, gatavi mainīties, un ļauties plūsmai. Reizēm tik ļoti pretojamies kādām lietām, ka tas paņem daudz enerģijas un neļauj attīstīties un iet uz priekšu. Terēze nav novērojusi, ka lauku uzņēmumu vidū izputēšana notiktu biežāk kā pilsētā. Šobrīd pasaule ir atvērta ikvienam un uzņēmuma atrašanās vietai vairs nav tik būtiskas nozīmes. Tu vari būt uzņēmējs laukos un strādāt ar visu pasauli, ja vien tev ir produkts, ko piedāvāt, labs biznesa plāns un ambīcijas tiekties pēc panākumiem. Sava uzņēmuma attīstības ceļā Terēze aicina ieraudzīt, ka jebkura krīze ir arī iespēja: “Parunājiet ar jebkuru uzņēmēju, kas ir bankrotējis, un viņš tev pastāstīs, cik daudz jaunu iespēju tas vienlaicīgi devis. Kad vienas durvis aizveras, tad citām ir iespēja atvērties. Jautājums, vai mēs paši esam gatavi to ieraudzīt, jo ļoti bieži stāvam pie tām aizvērtajām durvīm un dusmojamies, skumstam vai žēlojamies. Protams, ka nav viegli pateikt pagātnei “paldies” un pievērsties kam jaunam, taču tas ir dabīgs uzņēmējdarbības attīstības cikls.
Uzņēmuma attīstības stratēģijā ilgtermiņa domāšanai ir būtiska nozīme. Pasaules tirgus aiz vien vairāk domā par ilgtspēju, produktu ar pievienoto vērtību, saudzīgu attieksmi pret dabu un tās resursiem, iekļaujošu sabiedrību, labbūtību. No vienas puses tajā ir daudz iespēju un pat konkurences priekšrocību. Taču Terēze Riekstiņa aicina padomāt, ka neviena lieta nav tikai balta vai melna. Ilgtermiņa domāšana neļauj sasniegt ātrus īstermiņa rezultātus. Un jaunajam uzņēmējam tas brīžiem ir izdzīvošanas jautājums. Jo rēķini un algas jāmaksā šobrīd, jāpelna šobrīd, arī jāpārdod šobrīd. Ilgtermiņa domāšana noteikti ir dārgāks risinājums, jo tā pievienoto vērtību iegūs tikai vēlāk. Tāpēc šajā lietā katram pašam jāuzdod sev jautājums- kas ir svarīgāks man - tagad un uzreiz vai vēlāk un vairāk. Un nav pareizu atbilžu - katram ir savs stāsts un savs ceļš. Pie tam esošā pasaules situācija mūs izaicina - uzņēmējam jābūt pietiekoši elastīgam izjaukt vecās formas, modeļus, plānus un būvēt jaunus. Protams, ka nav viegli šādos neprognozējamos un ļoti mainīgos apstākļos domāt par ilgtermiņu. Terēze uzskata, ka ilgtermiņa skatījums noteikti palīdz virzīties uz priekšu, ja vien ir gatavība būt arī elastīgam. Viņa iesaka savā ikdienas rutīnā veltīt vismaz 10% laika attīstībai, plānošanai un ilgtermiņa risinājumiem.
Kļūdas, problēmas un izaicinājumi būs vienmēr un jebkurā uzņēmuma attīstības stadijā. Taču Terēze Riekstiņa aicina jaunos uzņēmējus nenokārt galvu. Problēmas ir domātas, lai tām meklētu risinājumus. Tas ļauj fokusēties un ieraudzīt lietas, kuras iepriekš bijām palaiduši garām. Tas ļauj meklēt citus ceļus un risinājumus. Tas vienmēr paplašina mūsu komforta zonu. Un šīs visas ir ikdienišķas un normālas uzņēmējdarbības sastāvdaļas.
Terēzes ieteikumi veiksmīgai uzņēmuma attīstības stratēģijai
• Mācīties no iepriekšējās darba pieredzes. Testēt, izmēģināt, darīt. Tikai tā ir iespējams iet uz priekšu. Pa solīšiem. Meklēt atkal un atkal savus ierobežojumus, iespējas un risināt tās. Nebaidīties eksperimentēt, domāt citādāk un ieviest inovācijas.
• Attīstīt sevi un savas kompetences. Saprast savus talantus un stiprās puses. Saprast, kuras kompetences trūkst, un tās atrast savā komandā vai ārpus tās. Apgūt jaunas lietas, vietas, tirgus, tehnoloģijas un iespējas. Jaunais vienmēr mūs izaicina un caur to arī iespēju ir vairāk.
• Veidot savu stāstu. Definēt savu vīziju, mērķi, sasniedzamo rezultātu. Laukos ir tik daudz iespēju pastāstīt stāstus.
• Veidot savu atbalsta komandu. Pulcēt ap sevi līdzīgi domājošos. Veltīt laiku saviem darbiniekiem, partneriem, klientiem. Komunikācija, spēja sadzirdēt otru un prasme argumentēt ir puse no panākumu atslēgas.
• Saudzēt sevi. Atrast laiku atpūtai, ģimenei, hobijam. Ja būsi laimīgs un apmierināts, arī bizness ies no rokas.
Finanšu nozares asociācijas ekspertu ieteiktās stratēģijas mazo un vidējo uzņēmumu attīstībai
1)Uzņēmējdarbības orientēšana uz klientu – padziļināta izpratne par klientu vajadzībām un vēlmēm
2)Rūpes par savu darbinieku labsajūtu un izaugsmi, jo laimīgi un zinoši darbinieki ir ceļš uz apmierinātiem klientiem
3)Inovāciju pakāpeniska ieviešana, pamazām pielāgojot produktus un pakalpojumus un izvērtējot jaunievedumu lietderību
4)Investīcijas uzņēmuma izaugsmē, piesaistot atbilstošu ārējā finansējuma veidu. Stabilu uzņēmumu attīstības ieceres palīdzēs īstenot riska kapitāla fondi un bankas, bet uzņēmuma agrīnajā attīstības fāzē izaugsmē būtisku ieguldījumu var sniegt tieši privātie investori.
UZŅĒMĒJU STĀSTI
Rūta Mūrniece, ar ģimeni saimnieko zemnieku saimniecībā “Ķelmēni”
Sākot veidot savu uzņēmumu, jābūt sapnim un no tā jārada mērķis. Pašā sākumā mums nebija biznesa plāna un skaidras idejas - vienīgā ideja bija nopelnīt iztiku un būtu neatkarīgiem saimniekiem savā sētā. Tas, ka audzēsim graudus, saimniekosim bioloģiski un cepsim maizi, sākumā nepavisam nebija skaidrs un zināms. Mērķim ir jābūt visu laiku, taču svarīgi tas, ka mērķis laika gaitā var mainīties, jo pielāgošanās ir nemitīga – laikapstākļi, tirgus, likumdošana, arī iespējas. Mūsu pieredze rāda, ka lielos mērķus vajag “saskaldīt” mazākos, lai ir gandarījums par ikdienas darbu. Mūsu saimniekošanas laikā esam tiekušies uz savu brīvību un kvalitatīvu produktu, tāpēc bija ļoti svarīgi nodrošināt pašiem savu kaltēšanas iespēja un kombainus. Ir liels gandarījums cept maizi no pašu un kaimiņu audzētiem rudziem.
Uzņēmuma attīstība ir notikusi ļoti pakāpeniski, taču ne brīdi neapstājoties. Kā sākumā, tā arī šobrīd uzņēmumā nopelnītā nauda tiek likta attīstībā. Piemēram, ceptuve ir būvēta pa posmiem – pirmā daļa atradās zem mājas, pagrabstāvā, pēc kāda laika tika uzbūvēta pirmā piebūve un vēl pēc kāda laika tā tika paplašināta. Tā pat ir bijis arī ar graudu kalti, graudu torņiem, traktortehniku. Lielākam atspērienam ir palīdzējuši projekti, taču vēl joprojām pa kādam graudu uzglabāšanas tornim katru gadu būvējam klāt.
Par attīstības fāzi, kur atrodamies šobrīd – mēs to gribētu saukt par stabilu attīstības fāzi, lai gan uzņēmuma dzīvi kopumā gribētu raksturot kā ciklisku procesu. Ik pa laikam tiek sperts kāds solis vai nu paplašināšanās virzienā vai īstenotas kādas pārmaiņas. Piemēram, sākotnēji saimniekojām ar konvencionālām metodēm, taču, apgūstot jaunas zināšanas, saimniekošanas veids tika mainīts uz bioloģisko. Pie tā arī palikām. Un lai arī šis apstāklis pašā pamatā izmaiņas neradīja – graudi tika audzēti, novākti, kaltēti, malti un maize tika cepta, tas radīja ļoti lielas izmaiņas saimniekošanas pamatprincipos kā tādos. Izejvielas ar laiku kļuva pieejamākas, bija iespēja sertificēt arī gala produktu – maizi – kā bioloģisku produktu. Izmaiņas un līdz ar to arī iespējas visu laiku mainās, tas dod uzņēmējdarbībai sirdpukstus un tādēļ pēc katra mierīgāka vai stabilāka posma atkal seko jauns attīstības un pārmaiņu posms.
Rūta Beirote, zemnieku saimniecības “Zutiņi” saimniece
Zemnieku saimniecība “Zutiņi” ir ģimenes uzņēmums. Ar lauksaimniecību esam nodarbojušies vienmēr, bet kā biznesu to uzsākām tālajos deviņdesmitos. Līdz ar vispārējo sabrukumu bija jāsāk ražot un pelnīt pašiem. Pirmo 20 gadu laikā izmēģinājām dažādus virzienus - putnkopību, piena lopkopību un pārstrādi, savus veikalus, graudkopību. Par laimi visi šie posmi bija veiksmīgi un tad, kad tie tādi pārstāja būt, mēs spējām veiksmīgi pārorientēties uz citu virzienu. Šobrīd jau vairāk kā 10 gadus strādājam 4 dalītos sektoros - graudaugi, stādi, dārzeņi, ziedi. Šāds sadalījums ir izvēlēts apzināti, piekopjot sūrā pieredzē balstītu taktiku “Neturi visas olas vienā groziņā”. Piemēram, ja kādu gadu graudu cenas būs ārkārtīgi zemas, saimniecību balstīs ienākumi no stādaudzēšanas.
Viena no gūtajām atziņām - ir viegli tirgot pašam. Uzražo produktu, pielāgo to tirgus cenām un pārdod tirdziņā. Tava cena ir gala cena un skaidra arī peļņa. Ar veikaliem nākas mainīt domāšanu un tirgošanas pieeju. Jāparedz arī uzcenojums, ko būs jāuzliek tirgotājam un reizē jāsabalansē, lai gala cena ir konkurētspējīga ar citiem. Tas nozīmē samazināt savu uzcenojumu, paredzot, ka to pašu nopelnīsi ar apjomu.
Iesaku ļaut sevi audzināt tirgum, nevis gudriem padomdevējiem, jo, uzsākot savas idejas realizāciju, padomdevēju būs daudz. Personīgi es automātiski no padomdevēju rindām svītroju tādus, kas paši nedarbojas šajā sfērā un bieži arī paši neko savu nav uzsākuši. Būt uzņēmējam nozīmē būt drosmīgam un riskēt. Vai padoms būs vērtīgs no tāda, kas nekad nav saņēmies drosmi un bijis to gatavs darīt? Uz savu biznesu, protams, ir jāskatās reālistiski, bet nevar ļaut to sabojāt čīkstētājiem un negatīviem vai toksiskiem cilvēkiem. Patiesībā nav labāka padomdevēja par tavu pircēju. Tikai ir jāņem vērā, ka tu šo pircēju nevari saklausīt caur savu pārdevēju, bet tikai un vienīgi `tet a tet`.
Jau vairākus gadus mēs savu produkciju piedāvājam arī veikalos. Teorētiski esam izauguši, un mums vairs nebūtu nepieciešams stāvēt tirdziņos. Tomēr mēs to joprojām darām, turklāt paši. Jo tikai šādi mēs esam ieguvuši daudz svarīgas informācijas, piemēram, par iepakojuma ideālo izmēru katram produktam -miltiem 0,5 kg ir par mazu, 1 kg par lielu, bet 0,7 kg tieši laikā, jo tas saskan ar maizes cepšanas mašīnas kapacitāti. Rupji malti milti varētu būt nedaudz smalkāki, jo tad labāk derētu cepumiem. Zaļie griķi ir forši, bet pieprasījums tomēr lielāks pēc zaļo griķu mannas, jo tā vieglāk pagatavot pirmo putru mazuļiem. Lūk, to mums nepateiktu neviena mārketinga izpētes kompānija. Un to mums nespētu precīzi nodot arī mūsu algoti pārdevēji.
Paturam prātā, ka jebkurš produkts noveco vai kļūst garlaicīgs gada laikā. Pat tad, ja mēs esam radījuši unikālu produktu, un tā virzība ir progresējoša, jāpatur prātā, ka jau pēc pusgada gada mums ir jāliek kaut kas klāt – jāpaplašina piedāvājums.
Strādājot laukos un reizē arī ļoti degot par savu lietu, mēs bieži aizmirstam par finanšu aprēķiniem. Tas sākotnēji šķiet sīkums, bet pēc kāda laika tas neglābjami noved pie 2 lietām – “strādāju daudz, bet pelņas nav vai tā ir maza” un “nevaru paplašināties, jo nevaru atļauties darbiniekus”.
Visas tavas labākās idejas tiks nokopētas, turklāt brutāli. Kā reaģēt. Pirmkārt – jāuzsit sev uz pleca, jo, ja tev seko, tātad, atzīst par labu esam. Otrkārt, jāsaglabā sava pozīcija būt visiem pārējiem priekšā – labākam, kvalitatīvākam, skaļākam, radošākam. Un treškārt, bieži tas ir signāls tam, ka ir laiks skatīties un iet tālāk – savu mājaslapu iztulkojot arī angļu vai igauņu valodās.
Risku jeb `Force Majeure` apstākļu mazajā biznesā laukos ir ik uz soļa. Viens liels krusas mākonis augustā var aizslaucīt visus tavus ieguldījumus, ienākumus un peļņu 15 minūšu laikā. Un nākamā iespēja ko labot vai nopelnīt būs tikai pēc gada. Bet es nevienu nevēlos nobiedēt. Gluži pretēji. Es teiktu, ka mazais bizness laukos ir skaists dzīvesveids, kas dod dubultu gandarījumu par padarīto un ļauj izbaudīt ik dienu to, kas pilsētā un biroja darbā bieži ir liegts – saullēktus, saulrietus, pavasari un rudeni klātienē nevis caur loga rūti. Un nav skumji jāvēro lapkriti rudenī , skumstot par to, ka nākamais atvaļinājums būs tikai vasarā.
Pandēmijas laiks ir licis mums dažu gadu laikā mainīties un augt strauji. Pirmkārt, pārorientējot tirdzniecības kanālus. Pielāgojoties jaunajai pircēju ieradumu maiņai - uz e-komercijas vidi. Esam arī veikuši optimizāciju procesos, atsakoties no nerentabliem produktiem kā audzēšanā tā pārstrādē. Arī no partneriem ar ļoti mazu preču apgrozījumu, jo to apkalpošana mums rada lielākus izdevumus kā peļņu. Un visticamāk, mēs šajā attīstības fāzē arī paliksim, mūsu biznesa izaugsmi balstot uz papildu produktu vai virzienu ieviešanu, bet ne būtisku apjomu palielināšanu, jo arī mūsu resursi ir ierobežoti.
Mūsu vīzija ir turpināt saimniekot mūsu sētā, darīt to apdomīgi un sekojot līdzi jaunākajām tendencēm un iespējām. Realizēt šīs jaunās iespējas kaislīgi, bet paturot prātā rentabilitātes formulu. Un galvenais – darīt lietas tā, lai pašiem patīk, un ir prieks, jo tad ir arī lepnums par padarīto un lepniem mums, latviešiem, ir jābūt.
Elita Reinharde, zemnieku saimniecības “Eicēni” saimniece
Savu saimniecību ar vīru Jāni sākām veidot 1993. gadā, un no 2004. gada esam bioloģiski sertificēta saimniecība. Pamata nodarbošanās ir dārzeņu audzēšana un pārstrāde. Audzējam arī stādus un puķes. Dzīvē man ļoti laimējies, jo jau no mazotnes zināju, kas man patīk un ko vēlētos darīt. Arī mana smilšu kaste bija kolhoza siltumnīcas, kur izaugu, ejot līdzi mammai uz darbu. Vēlāk Bulduros satiku savu topošo vīru, ar kuru mācījāmies vienā dārznieku kursā. Un ar šo brīdi var sākt stāstīt par mūsu ceļu un iespējām uz savu uzņēmumu. Mans sapnis bija pašai sava dārzniecība un vīrs šo sapni atbalstīja. Viens no svarīgiem izdošanās faktoriem ir divu cilvēku spēja skatīties vienā virzienā un sapņot līdzīgus sapņus. To, cik grūts bija sākums un cik maz bija naudas, diez vai kādu interesē. Bet, tiklīdz tas bija iespējams, esam izmantojuši iespējas startēt projektos un tos realizēt.
Tā kā savu saimniecību novērtēju pie ziedu laiku beigām un tuvāk stabilitātes fāzei, tad mans stāsts mazliet atšķiras no jaunajiem censoņiem. Šo laiku gribas dēvēt par brīnišķīgu iespēju laiku, jo ir pieejamas dažādas tehnoloģijas, materiāli un dažādi atbalsti, granti ideju īstenošanai. Šādu iespēju pirms 30 gadiem nebija. Tāpēc mūsu saimniecības veidošanā pagāja daudz ilgāks attīstības periods.
Milzīgs atspaids ir mūsu bērniem un vedeklai, kuri ir izskolojušies un prot izurbties cauri papīriem, tehnoloģijām un saprast prasības. Vislabāk saimniecībai sāka klāties tieši tad, kad bērni bija izskoloti un ar savu jaunu cilvēku redzējumu deva mums padomus mārketinga jautājumos. Mēs radījām labus produktus, un viņi redzēja tajos vērtību. Mūsu lieluma saimniecībai ģimenes modelis ir pats labākais. Katrs zina, kas ir viņa stiprās puses un tajās darbojas.
Rakstot projektus, protams, tika izstrādāti biznesa plāni, bet teikšu godīgi, katrs šis plāns vispirms ir galvā un papīrs tikai apstiprina idejas pareizību. Intuīcija ir brīnišķīga sabiedrotā. Nenoliegšu, ka ļoti daudz ir vajadzīga drosme un spēja pieņemt to, ka šī nozare nenesīs miljonus, ka būs smags darbs un to, ka klientu uzticība tiks iegūta ar gadiem. Un tikai šajā ziedu laika periodā baudām sava darba augļus, kas gan neatbrīvo no smaga darba ikdienā.
Katram dzīvē ir kāds sirds darbs un misija. Manējais mūža garumā nav mainījies. Man vēl joprojām patīk būt dārzniecei, jo smaržo puķes, zeme un siltumnīcas.
Zane Ceriņa, SIA “Siera ražotne” saimniece
Ideja par Zaļā siera ražošanu radās manai vīra mammai Marijai, kura bija strādājusi piena pārstrādē un zināja nozares un Zaļā siera ražošanas specifiku. Šo produktu Latvijā neviens cits neražoja, tomēr, sākot piedāvāt tirdziņos, cilvēki to atcerējās – Zaļais siers bija zināms padomju laikos. Laikā gaitā Zaļajam sieram pievienojās arī citi beramie sieri – siers ar baravikām, siers ar garšaugiem, siers Ķiplociņš, kā arī 19 veidu makaroni, 4 veidu nūdelītes, Zelta ghi sviests un pikantā uzkoda knapsieriņš.
Sākuma gadi bija saistīti ar ražotnes būvniecību, jaunu klientu piesaisti un aktīvu dalību tirdziņos. Jāatzīst gan, ka šobrīd nekas diži nav mainījies – darba ir ļoti daudz un aktīvajā sezonā (marts – oktobris) bieži strādājam arī nedēļas nogalēs. Paši smejamies, ka vasarā mūsu atvaļinājums ir 5h garš un to laikā mēs paspējam atpūsties! Lai visu spētu paveikt, svarīgs ir uzticams kolektīvs un tā noteikti ir viena no mūsu stiprajām pusēm. Mums ir super atbildīgi un forši kolēģi!
Mūsu pieredze rāda, ka izcils kanāls produkta atpazīstamības veicināšanai ir tirdziņi, kuros klātienē var uzzināt cilvēku viedokli par produktu, saprast, kas ir izdevies un pie kā vēl jāpiestrādā, kā arī iepazīstināt ar sevi. Šī brīža apstākļos, kad tirdziņi un tikšanās klātienē ir ierobežotas, neatsverami ir sociālie tīkli, kuriem vērts veltīt savu laiku, radot interesantu un noderīgu saturu. Ja vēlies, lai tevi pamana, nekautrējies un ar lepnumu stāsti par saviem produktiem.
Pārskatot mūsu līdzšinējo darbību, jāatzīst, ka labākās idejas radušās tieši krīzēs. Satricinājumu brīžos top skaidrs, ka līdzšinējais ierastais darbības modelis vairs nestrādā un jārada kas jauns. Tieši tā ir radušies jauni produkti (2008.gada krīzē radās ideja par Mājas makaroniem), dzimušas idejas par interesantiem piedāvājumiem un sadarbībām. Drosmīgākais no pēdējā laika lēmumiem ir mūsu pašapkalpošanās veikals, ko izveidojām ražotnē. Par attīstības stratēģijām - dibinot uzņēmumu, tika ņemts kredīts, ko ātri vien sedzām. Esam piedalījušies un saņēmuši atbalstu arī novada rīkotā biznesa ideju konkursā. Diemžēl jāatzīst, ka plānotā ideja nerealizējās un jaunais produkts neguva tādu pircēju atzinību, kādu cerējām. Bet šī bija lieliska mācību stunda - ne vienmēr tas, kas izskatās skaisti "uz papīra", tāds būs arī dzīvē. Regulāri izvērtējam produktu iepakojumu, etiķešu dizainu un, ja uzskatām par vajadzīgu, to mainām. Investīcijas ir veiktas arī jaunu produktu ražošanas iekārtu iegādē, kā arī atsevišķas tūristu uzņemšanas zonas izveidē.
Tagadējo attīstības fāzi definētu kā ziedu laikus. . Ir zināma stabilitāte, tomēr nezaudējam modrību - pasaulē notiekošais liek saprast, ka katra dienu diena var ierasties ar jaunu pārsteigumu
Sākot īstenot savu ideju, novēlu neapstāties pie pirmajām grūtībām, no sirds ticēt, ka izdosies un būt elastīgam šī brīža tik mainīgajos apstākļos. Un vēl – nesalīdzini savu paveikto ar citiem, jo salīdzināšana ir tava prieka lielākais zaglis!”