Mūsu ģimenes Saulgriežu stāsts sākās pirms pieciem gadiem, kad tikko bijām iegādājušies pamestu un laika zobu skartu lauku īpašumu, un jaunības dullumā tajā plānojām mūsu kāzu līdzināšanās rituālu. Pāris nedēļas līdz maģiskajam 21. jūnijam sēta tika pucēta un kārtota, vīrs pa naktīm sagatavoja šķūni jaunas grīdas ieliešanai, un vieta kāzu dančiem bija gatava. Vēl gadu pirms kāzām, kad uz sētu atbraucām reizi pa reizei vasarā, mūsu Saulgrieži bija mazliet pat komiski – es midzināju vēdera sāpju nomocītu mazulīti, un vīrs vienatntē iekūra uguni pa dienu satalkotā zaru čupā. Tiesa, jau tolaik sapņojām un runājām par svētkiem mūsu sētā, plašā radu un draugu pulkā, turklāt gada īsākajā dienā un garākajā naktī, nevis valsts paģērētajās svētku dienās. Sākotnēji vairāk sapņoja tieši vīrs, un manas acis tik ļoti nedega. Lai gan mani bērnības Saulgriežu svētki nebūt nebija par un ap šašliku un radio ziņģēm, un ar māsām un brāļiem tāpat gājām pļavā, pinām vainagus, taisījām ziedu zārdus, brūvējām kvasu, sējām sieru un dziedādājām pie ugunskura tautas dziesmas - tomēr trūka izpratnes par svētku dziļāku jēgu. Toties tagad sirdis deg mums abiem, un darbojamies kā lieliska komanda – vīrs ir gara uzturētājs un zelta rokas saimnieciskajiem darbiem, savukārt es izbaudu svētku radīšanas un organizēšanas procesu.
Manuprāt, Saulgriežu būtību vieglāk sajust tiem, kas mitinās ārpus pilsētas mūriem – kur dzīve norit saskaņā ar dabas ritmiem un kur mākslīgais apgaismojums nakti nepārvērš par dienu. Latviešiem Saulgriežu laiks izsenis bijis laiks atelpai – pavasara darbi bija apdarīti, savukārt vasaras darbi vēl neiesākušies. Pļavās, laukos, starp dzīvniekiem un cilvēkiem valda auglības pilnbrieds – daba paģēr plaukt, zelt un vairoties. Šo un arī citu gadskārtu svētku rituāla jēga ir vecā beigas un jaunā sākums – ne velti ugunskurā sadedzinām pērnā gada vainagus, uguskuru krāmējam no vecām pagalēm, un pats galvenais – ļoti gaidām saulīti uzlecam, kas vēsta par jaunas dzīves un jauna saules cikla sākumu.
Par nākamā gada svētkiem sākam domāt, tikko esošie aizvadīti. Pirmās pāris dienas ir liels atslābums; galvā pazib doma par to, cik gan svētku svinēšana ir nogurdinoša, cik lielu darbu prasa organizēšana, un varbūt nākamo gadu svētkus nerīkot pašiem, bet braukt ciemos pie citiem. Par laimi šī doma ātri vien izplēn un pāri paliek gaišs prieks, gandarījums un milzu enerģija. Saprotam, ka svētki mūsu sētā būs atkal!
Lielākie izaicinājumi ir atrast piekrītošus folkloristus un pārliecināt radus un draugus par svinēšanu spēka dienā – 21. jūnijā, kas diemžēl nav garantēta brīvdiena. Labākie muzikanti, danču vedēji un rituālu vadītāji ir uz izķeršanu, tie jāaizrunā jau Ziemassvētkos. Lai gan mēs ar vīru un meitām dziedam labi un protam uzlaist pa dancim, tomēr nejūtamies tik viedi, lai vadītu Saulgriežu nakts rituālus un iekustinātu teju simts cilvēku lielu pulku. Tieši tāpēc ir iespēja uzaicināt zinātājus, tā iepazīstot daudz jauku cilvēku. Pie mums viesojusies folkloras kopa no Jēkabpils ar Vitu Tallu, jauniešu apvienība “Baltava” no Rīgas, pērn vīru kopa “Vilki” un sievu kopa “Vilcenes”, taču šogad ar savu klātbūtni mūs pagodinās folkloras kopa “Delve”.
Lai gan Saulgriežus sākam gaidīt līdz ar pavasara saules stariem, lielākā rosība sākas dažas nedēļas pirms svētkiem. Tiek tīrīts lielais šķūnis, veikta revīzija soliem un galdiem, gādāti materiāli rituāla ugunskuram, lāpām, pūdelei un uguns plostam. Uz nebēdu tiek posta arī sēta – pļaujam zāli, ravējam dārzeņu laukus, stādām vasaras puķes, vācam to, ar ko esam apauguši gada laikā. Mājas, saimniecības ēku, kūts un dārzu sakopšana simbolizē mūsu vēlmi pēc Saulgriežiem ienākt tīrā un sakārtotā vidē, kurā uzsākt jaunu dzīves un darba cēlienu. Ar vīru esam secinājuši, ka šādi svētki sētā lieliski mobilizē darbiem, ko visdrīzāk atliktu vai neizdarītu nemaz. Līdztekus tam jāaizrunā alus - mums kaimiņos atrodas lieliskā BURSH alus darītava, kā arī piens un biezpiens siera siešanai, jo ar mūsu kaziņas ikvakara pāris litriem siera radīšanai nepietiek. Tiek apzināts radu un draugu pulks, sūtīti ielūgumi, dungotas melodijas, un sētā valda darbīga kņada. Dažas dienas pirms svētkiem diena un nakts saplūst kopā - ārā jau tumšs, bet siltie vasaras vakari lūdz uzkavēties ilgāk, un tiek steigts pabeigt visu to, kas neizdarīts. Toties ar kādu vieglumu! Jo mums un bērniem gatavošanās un gaidīšanas laiks ir tikpat saviļņojošs kā paši svētki - sirds strauji sitas, daba ir uzkarsusi, gaisā virmo dzīva enerģija un Jānītis ar vienu kāju jau mūsu sētā.
Aust Saulgriežu dienas rīts. Esmu augšā jau pirms pieciem no rīta, saimnieks vēl laiski guļ. Miegs nenāk. Malkoju kafiju, apkārt valda miers. Lielās lietas ir izdarītas. Pusdienas laikā ieradīsies pirmie Jāņa bērni, un sāks savu Saulgriežu piedzīvošanu mūsu sētā. Vienmēr uzsveru, ka svētki mūsu sētā nav izrāde vai koncerts, uz kuru ierodas svētku tērpā, nosēžas un vēro. Ciemiņi kopā ar mums piedzīvo Saulgriežu dienu, vakaru un nakti – pie tā piedien arī kopīga meiju vešana un sētas pušķošana, uguns plosta siešana, lāpu meistarošana, siera siešana, puķu vainagu pīšana, kā arī rituāla ugunskura vietas rotāšana. Tieši tāpēc lielais vairums Jāņa bērnu ierodas jau pēcpusdienā – uzslien teltis, peldas Aiviekstes upē, dodas izjādē ar zirgiem, mielojas mūsu zemeņu laukā, tiek cienāti ar alu un uzkodām, un kopīgā jautrībā un darbībā noskaņo sevi maģiskajiem vakara rituāliem. Gatavošanās svētkiem ir nepieciešama arī tādēļ, lai enerģētiski uzlādētos un atbrīvotos no visām sliktajām domām. Kaut vai veicot zināmo tradīciju - pinot vainagus, kas ir saules, auglības un aizsardzības simbols, iespējams nonākt dziļā saskarē ar dabu, aprunāties un ieklausīties sevī. Ikdienas skrējienā tam atrast laiku ir praktiski neiespējami.
Pirms pulksten deviņiem vakarā, kad dienas svelme (kā tas bija pērno gadu) jau norimusi, tiek pūsta svētku taure, skandinātas pirmās dziesmas, un caur goda vārtiem, mazgājot rokas un seju, dodamies iekurt Jāņuguni. Ļaudis ir skaistos svētku tērpos, galvas rotātas ar puķēm vai ozola zariem, un paši sev tik ļoti patīkam. Gluži vai dzirdams, kā gaisā dūc enerģijas strāvas. Skan pirmās dziesmas, drošākie dzied līdzi, kautrīgākie klusi dungo, un visi viegli līgojas meldiņu ritmā. Šajā brīdī pie ugunskura veicam Uguns rituālu, lai visu nākamo gadu būtu spēcīgi, enerģiski un spētu iet cauri grūtām dienām. Pēcāk tiek aplīgots pagalms – māja, kūts, lielais ozols, dārzeņu lauki. Aplīgošana notiek caur dziesmām un jautrām rotaļām. Tā kā mūsu sētas līgotāji ir enerģijas pārpilni, visa vakara un nakts gaitā tiek daudz dancots un diets. Neizpaliek arī mielošanās ar pašu līgotāju gatavotu cienastu –uz galda kategoriski neliekam, piemēram, no veikala atnestus cepumus vai desas. Ja maize, cepam paši. Ja salāti, taisām paši. Kaut drusciņ, bet no sevis un ar mīlestību. Neizbēgams mūsu sētas Saulgriežu rituāls ir uguns pūdeles aizdegšana, pavadot sauli, buramdziesmu izdziedāšana un uguns plosta laišana pa Aiviekstes upi. Tas notiek jau pilnīgā tumsiņā, kad drosmīgākie līgotāji pie reizes dodas naksnīgā peldē un peldot pavada plostu pa upi. Atnākot atpakaļ uz sētu, pamalē jau svīst gaismiņa. Izturīgākie sēžas ap ugunskuru un kopā ar mūsu folkloristiem dziedot godina un sagaida rīta saulīti.
Nākamā rīta burvību grūti aprakstīt. Čivina putni, cilvēki pamazām lien laukā no teltīm ar tīrām, apgarotām sejām un smaidu acīs. Ciemiņi no mūsu puses tiek cienāti ar auksto zupu, pankūkām un gardu kafiju. Neviens nekur nesteidzas, jo steidzīgākie devušies mājup jau pa nakti. Valda čalas, sarunas un tiek pārrunāti nakts notikumi.
Nepretendējam uz pareizas vai nepareizas Saulgriežu svinēšanas godu, jo dažādos avotos aprakstītā rituālo izdarību secība atšķiras. Dzīvojam 21. gadsimtā, godinām senču tradīcijas, taču uzskatām, ka tikpat svarīgi ir radīt jaunas. Galvenais ir tas, ko jūtam, un sapratne, kāpēc izvēlamies kaut ko darīt vai nedarīt. Ja nav iekšējās sajūtas, piemēram, par siera siešanu, tad tas nav jādara, jo no tehniski izpildītas darbības jēga maza, arī prieka nav. Varu atzīties, ka nevienā no trīs gadu svinībām neesmu sagaidījusi Saulīti uzlecam. Enerģijas man pietiek līdz pēdējiem dančiem, kas beidzas ap pulksten diviem naktī, tad es sūtu sveicienu gaismai, klusu tai lūdzu piedošanu, un eju gulēt. Toties ar sauli ap pulksten pieciem no rīta ceļos visu gadu dienu no dienas, jo tad sākas mana auglīgā un raženā diena. Noteikti pienāks laiks, kad mazie bērni būs lieli, un tad Saulgriežu nakti izdzīvošu līdz galam, bet pašlaik ir šādi, un ir labi.
Ja Tevi šis stāsts ir aizķēris un ļoti vēlies mums šogad pievienoties – ļoti gaidīsim un priecāsimies! Meklē informāciju Facebook lapā zemnieku sēta "Atpūtas” vai sazinies ar mani personīgi!