top of page
Search
  • Writer's pictureKatrīna Jaunslaviete-Kipure

Paceļam glāzes par pirmajiem četriem!


Tā bija silta un saulaina 1. aprīļa diena. Togad pavasaris iestājās agri. Visu mūsu Rīgas iedzīvi salikām divos auto un devāmies ceļā. Pirms izbraukšanas Āgenskalna “Lapsas mājas” kafejnīcā pēdējo reizi nobaudījām lielpilsētas kafiju. Iespējams, simboliski atvadoties no laiskās pilsētnieka dzīves. Tā bija mana mīļākā kafejnīca, kurā malkot savu kafijas tasi iegriezos teju katru dienu. Tā kā esmu labas kafijas baudītāja, turpinu to darīt arī šeit, Atpūtās. Un manā virtuves kafejnīcā ir tieši tikpat labi.


Toreiz sirdī un prātā valdīja neziņa pa to, kā būs, kā jutīsimies, kā dzīvosim. Māja bija nopirkta, taču sirdī tā savu vietu ieņēma tikai otrajā gadā. Pirmā gada vasara bija lietainā vasara. Un vienīgais pienākums, kuru jutu gulstamies uz saviem pleciem, bija appļaut zāli ar trimmeri. Nebija ne dārza, ne lopu. Tolaik priecājos, ja bija iespēja izbraukt ārpus mājas. Nekad neiedomājos, ka pēc četriem gadiem saimniekosim kā tagad. Aizbēgšana no mājas arī vairs nav aktuāla. Tieši pretēji. Labāk mazāk. Aizbraukt darīšanās uz pilsētu ir kā nepatīkams pienākums, kas vienkārši jāizdara. Un ja dodamies ciemos, vakarā tā gribas atpakaļ. It kā mani salāti un burkāni nevarētu pāris dienas bez manis.


Viena no skaistākajām lauku dzīves pieredzēm ir sajust laika ritējumu un gadalaiku maiņu. Manas maņas nu jau ir tik noslīpētas, ka saules rietēšanu rudens un ziemas mēnešos jūtu ļoti niansēti - minūšu griezumā. No rītiem, izejot uz mājas lieveņa un pavērojot sauli, mākoņus, vēju, gaisa plūsmas un putnu čalas, zinu, kāds laiks gaidāms dienas garumā, kādus darbus plānot, un ko labāk atlikt.


Domājot par laikapstākļiem, stereotipiski labākiem vai sliktākiem, manuprāt, man ir labi izdevies šīs lietas pieņemt. Lielos vilcienos esmu cilvēks, kas nemīl karstumu. Komfortabli jūtos un man pilnīgi pietiek ar plus 20. Vīram savukārt patīk lielāks karstums. Šo četru gadu laikā viszemākais noskaņojuma līmenis mums ir ziemas periodā. Tumsa un tas, ka nav iespēju gūt enerģiju no rosīšanās ārā. Laimīgā kārtā šogad ziema bija izdevusies. Fitness ar sniega lāpstu rullē, un arī slēpošana deva krietnu riekšavu prieka. Esmu sapratusi, ka laikapstākļus sava iekšējā miera labad nevajag saukt par sliktiem, viss atkarīgs, kā mēs to uztveram. Ja laiks ir silts, saulains – strādājam, ja līst lietus, pūš vējš un ir auksts – arī forši, jo ir iespēja beidzot atpūsties. Sakņu dārzus lietū neravēsi, zāli nepļausi. Tā ir ļoti laba sajūta – sēžu virtuvē pie loga, vēroju lietu, beidzot ir miers un nav pilnīgi nekādas vainas apziņas par to, ka nerosos ārā.


Lai neizklausītos, ka viss ir tikai skaisti un forši, šo četru gadu laikā esmu arī daudz pukšķējusi, nopūtusies, kašķējusies un reizēm pat uzvedusies mazliet histēriski. Ir birušas asaras. Par to, ka siltā laikā krāsnis dūmo; par to, ka no griestu šķirbām gruži birst; par to, ka mājā vējš pa logiem iekšā pūš; par to, ka sniega kušanas laikā sētā ar laivu jābrauc un dubļi jābrien; par to, ka zvēri grauž manus ogulājus un par to, ka zāle tik ātri aug un par to, ka darbi kā melns mākonis virs galvas rada sajūtu, ka paspēt nevar neko. Bet paiet laiks un ar šīm mazajām neapmierinātībiņām izdodas sadzīvot, kādu no tām novēršot vai gluži vienkārši pamainot domāšanu. Nu jau esmu ieguvusi tādu apziņas līmeni, ka koncentrējos uz sev svarīgām lietām, izdaru, cik varu, lai mainītu to, kas man nepatīk vai neder, un saprotu, ka visam pārējam arī kaut kad pienāks savs laiks.


Ir viens paliels tarakāns, kas, dzīvojot pilsētā, mūsos nemājoja, taču ir jaunpienācējs šeit, mūsu sētā. Vainas apziņa. Mēs ar vīru smejamies, ka vienīgais, kas varētu palīdzēt, ir psihologs. Dziļi mūsos ir radies pieņēmums, ka lieki sēdēt un neko nedarīt nedrīkst. Nemākam mēs kā spāņi čilot ar vīna glāzi rokās saules pielietā terasē. Un ja Rīgā likās normāli brīvdienā gulšņāt līdz vienpadsmitiem, tad tagad rīts, kas sācies septiņos, jau liekas vēls. Mans vīrs varbūt domā mazliet citādāk, bet viņš ar vienu kāju vēl pilsētas ritmā. Gan pieradīs. Neapgāžama patiesība - vasaras karstumā āra darbi darāmi agri no rīta vai vēlu vakarā. Varbūt šis tik tāds jaunības trakums un ideālisms. Kas zina, pēc desmit gadiem pievērsim acis uz daudzajam nepilnībām un laiski sūksim kokteiļus aizaugušā sētsvidūJ Bet ja nopietni, mērķis nākamajiem četriem gadiem ir iemācīties biežāk apstāties un vienkārši papriecāties par to, kas apkārt, nemetoties kaut ko izlabot vai uzlabot.


Kad liekas, ka viss ir slikti un piezogas sajūta, ka darām bez mitas, bet jauns darāmais nāk un nāk klāt, tad mēdzam sevi uzprišināt, atskatoties uz lietām, kas šo gadu laikā paveiktas. Un tādu nav mazums.

Mana paraugsēta vienmēr būs manas bērnības mājas, kur mani vecāki saimnieko joprojām. Man ir 30 gadi, un tikai pēdējos gadus, kad aizbraucu ciemos, varu teikt, ka sēta ir ieguvusi pabeigtības veidolu un ir viena no skaistākajām vietām uz Zemes. Vienmēr atcerēšos mammas sacīto, ka ir lietas, ko laukos dara pat 15 un 20 gadus, kamēr izdara. Vairums lietu izdodas izdarīt tikai tad, ka bērni paaugušies. Jo mazi viņi ļoti daudz laika paņem sev. Un pabeigtību vai pilnīgu gatavību diez vai jebkad izdosies sasniegt. Ar tādu domu arī mēģināsim dzīvot un nesatrauksim savu nervu sistēmu, ka visu nevaram tūlīt un ātri.


Paceļam glāzes par pirmajiem četriem un dzīvojam tālāk!



575 views0 comments

Comments


bottom of page