Lai kā labpatiktos apgalvot, ka pastāvēs tas, kas pārmainīsies, arī lauku vidē ir nezūdošas vērtības. Tās pārmantotas no mūsu senču senčiem, un daļa izturējusi laika pārbaudi, izdzīvojot līdz šodienai. Kā vēl vairāk iedzīvināt latvisko dzīvesziņu mūsu dārzos, skaidro ainavu dizainere Vineta Radziņa.
Uz jautājumiem atbildēja Vineta Radziņa, ainavu dizainere, (IG @vineta_radzina)
Kāds, Jūsuprāt, ir galvenais priekšnoteikums, lai dārzs iederētos noteiktā lauku ainavā?
Viens no galvenajiem priekšnoteikumiem, lai dārzs harmoniski iekļautos esošajā ainavā ir tā saskaņa ar apkārtējo vidi. Piemēram, atkarībā no tā, vai dārzs atrodas piejūrā vai Vidzemes augstienē, vai tas atrodas ciemata malā vai meža vidū, dārza saimniekam būtu jāpieņem lēmums par sugām, to izkārtojumu un citiem dārza veidošanas elementiem. Piejūras reģionā neiederēsies Zemgales reģionam raksturīga ainava. Piemēram, viens no faktoriem, kas to nosaka, ir augsne, kura abos reģionos būtiski atšķiras.
Kā saprast savas vēlmes un pieņemt lēmumu par dārza kopskatu, ja saimniekam trūkst zināšanu par augsnēm, sugām un augkopību kopumā?
Savas vēlmes tomēr saimniekam vajadzētu spēt saprast pašam. Jau pats vārdu salikums ‘’savas vēlmes’’ to apzīmē, vai ne? Un tad, kad tas ir noticis un ir kaut vai aptuvena nojausma - kas patīk un kas, ne, ko gribas un ko pilnīgi noteikti ne, tad jau var runāt par līdzekļiem mērķa sasniegšanā. Piemēram, ir skaidrs, ka patīk ziedošs, smaržojošs dārzs, bet nepatīk skujeņi. Tas var būt pamats runāt ar dārznieku, ainavu dizaineru, ainavu arhitektu. Tā var būt plāna, projekta izveide vai vienkārša konsultācija kā saimnieka vēlme labāk realizējama. Un šajā brīdī speciālista pārziņā ir skatīt valdošos vējus dārza teritorijā, noēnojumu, salcietību utt.
Vai dārza teritorijas novērtēšanai piesaistīt papildspēkus?
Jā, ainavu arhitektu, ainavu dizaineru vai dārznieku. Ne vienmēr vajag smalku un detalizētu (līdz ar to – dārgu) projektu, reizēm saimniekiem pietiek izrunāties ar pieaicināto speciālistu, kurš ieskicē galvenos, primāri paveicamos darbus un saimniekiem ir skaidrs, kurā virzienā doties, un darbs var sākties.
Ar ko daiļdārzs atšķiras no lauku viensētas dārza?
Daiļdārzs no lauku viensētas dārza var atšķirties un var arī neatšķirties. Pats vārds ‘’daiļš’’ paskaidro, ka dārzā būs redzams kas tāds, kas citur var arī nebūt. Parasti ar vārdu ‘’daiļdārzs’’ saprot dārzus, kuri piedalās ‘’Sakoptākās sētas’’ konkursos, ‘’Puķu draugu ‘’saieta pasākumos – kur saimniekiem dārzs ir hobijs un/vai iztikšana vienlaikus. Bieži vien tie ir dārzi, kurus var apmeklēt par maksu.
Kādi ir latviskās dzīvesziņas principi dārza veidošanā?
Latvisks dārzs ir tāds, kurš latvietim sniedz prieku un harmoniju, kur latvietis labi jūtas, ir saprotams un tuvs no bērnības. Latviskā sētā tiek pielietotas zināšanas par to, kas darāms katrā no debespusēm. Piemēram, māja kalna galā vienmēr būs sausa, mežmalā aizsargāta no vēja. Arī pašlaik, izvēloties jaunu mājvietu, tieši šie faktori tiek uzskatīti par papildus bonusiem, vai ne? Parasti mājas galvenās ieejas durvis centās orientēt uz austrumiem, ar seju pret sauli, otras, uz dārzu vērtās, kur bieži vien bija arī veranda, uz rietumiem – vakara saulei, atpūtai pēc darba. Bieži iepretī mājai dienvidu pusē stādīja lielu koku, lai vasarā būtu pavēnis. Arī katram kokam latvieša sētā bija sava nozīme, piemēram, ābele – mātes koks, ozols – vīru koks, liepa – sievu koks, bet kadiķis un pīlādzis bija sargi pret ļaunajiem gariem. Tas viss izlasāms latviešu dainās, parunās, ticējumos. No mutes mute nodots, no paaudzes paaudzē sargāts un pielietots. Piemēram, viens no būtiskiem elementiem sētā ir tās centrs. Mūsu senčiem centrā bija vai nu aka vai koks, kura vertikālajā struktūrā saknes ir pagātne, stumbrs tagadne, bet zari un vainags – nākotne. Protams, nozīme ir arī āderu tīklojumam, ēku izkārtojumam un novietojumam u.tml.
Kas ir izzūdošie elementi Latvijas lauku sētu dārzos? Kāpēc ir svarīgi tos saglabāt?
Galvenais, ko novēroju, konsultējot un izstrādājot projektus lauku sētām, ir tas, ka izzūd lielie koki. Cilvēkiem zūd vajadzība un organiska nepieciešamība dzīvot starp kokiem. Un tieši lieliem, vareniem, spēcīgiem – liepām, ozoliem, kļavām, vītoliem. Lieliem, vareniem, kuri izsenis ir viens no senu lauku sētu atslēgas elementiem. Stāda augumā mazus, pundurformas, varbūt baidās no atbildības, kopšanas… Otrs stāsts ir par ābelēm– sendienās ābeļdārzs, augļu-ogulāju dārzs bija viens no pirmajiem, kuru saimnieki iestādīja, ienākot jaunā sētā. Tagad bieži vien sētā saimniekiem pietiek ar lielākais divām ābelēm un diviem ogu krūmiem. Ābele pavisam noteikti ir viens no latviska dārza kodiem.
Kā iespējams maksimāli samazināt dārza veidošanas un kopšanas izmaksas? Tas ir mīts vai patiesība, ka izveidot un pienācīgi uzturēt dārzu ir dārgi?
Gan jā, gan nē. Pats galvenais, sākot veidot vai labiekārtot dārzu, ir sev godīg atbildēt , cik laika un pūļu es varēšu tam veltīt. Cik ilgs ir laiks, kuru gribu/varu dārzā pavadīt. No tā arī izriet dārza plānojums, augu daudzveidība. Var tik izvēlēti pieticīgi un izturīgi košumkrūmi un ziemcietes, bet var veidot “1001 nakts” dārzu ar rožu krūmiem un lielu daudzumu vasaras puķu, eksotiskus retumus utt. Visu nosaka dārza īpašnieka dzīvesveids un vēlmes.
Skaidrs, ka arī dārziem ir mode, kas mainās. Vai dārzu mode attiektos arī uz latvisku dārzu lauku sētā?
Protams, pastāv dārzu mode. To apliecina kaut vai tas, ka katru gadu Londonā notiek Čelsijas Ziedu šovs, kurā satiekas ainavu arhitekti, dizaineri, selekcionāri no visas pasaules un rāda to, kas aktuāls. To vērtē gan Augstā žūrija, gan šova apmeklētāji. Čelsijas šovs ir viens no tiem, kas nosaka aktuālās modes tendences ainavu dizainā. Taču ir vērtības, kuras nemainās un kurām, manuprāt, ar nebūtu jāmainās. Piemēram, vairākus simtus gadu senā zemnieku sēt nevajadzētu ieviest jaunākos selekcijas sasniegumus, kā piemēram, potēta pundurformas, jo tās disonēs ar tur esošo noskaņu. Lauku sētā iederēsie klasiskas, gadu desmitos pārbaudītas vērtības. Piemēram, peonijas u kāršrozes, kazbārdis un maijrozīte. Ceriņi, jasmīni (filadelfi), irbenes, ābeles plūmes, jāņogas un flokši jeb augu sajaukums, kuru dzirdot nāk prātā vasara pie vecmāmiņas laukos. Protams, ir izņēmumi – ne visiem ir senas lauku mājas. Laukos mēdz būvēt arī jaunas mājas, vai vecām mājām veidot kontrastējošus, modernus stādījumus. Te atkal jāuzsver iederība noteiktā vidē, kurā īpašums atrodas, saimnieku vēlmes, patikas un nepatikas, aizraušanās. Ja saimnieki dzīvo lauku vidē, tas nenozīmē, ka tie nevar veidot.piemēram, skaraino hortenziju “kolekciju dārzu”, komplektējot to ar skujukoku dekoratīvajām formām.
Kā mūsu dārzos ieviesušās dažādas bezgaumības - plastmasas stārķi, vardes, puķes traktora riepā u.c.?
Katram dārza īpašniekam būs savs skaidrojums. Kāds ''iedvesmojies'' no kaimiņa, kāds redzējis, braucot ceļojumā. Un stāsts nav par dārza mazajām arhitektūras formām, dekoriem. Stāsts ir par iederību vidē, par piemērotu materiālu, izmēru un stilu. Jo varde kā dārza dekors ir pilnīgi normāla parādība, taču svarīgi, kāds ir izpildījums. Iemesls varētu būt arī tāds, ka ilgu laiku (okupācijas laiks) bija ļoti grūti iegādāties kvalitatīvus dārza dekorus, nebija vai gandrīz nebija pieejama literatūra, žurnāli par un ap aktuālajām dārza tendencēm. Vairākas paaudzes lielu dzīves daļu nodzīvoja informācijas vakuumā. Bija grūti iegādāties interesantu stādmateriālu, tāpat arī dārza mēbeles, dekorus, apgaismojumu utt.
Kā lauku sētā atrast vietu batutam, rotaļu laukumam, ja bērni ļoti grib, bet pašam ir sajūta, ka šie elementi sētā īsti neiederas?
Dārza plānošanā bērnu rotaļu elementus klasiski plāno vietā, kura redzama no virtuves loga, vai, ja tas nav iespējams, no dzīvojamās istabas. Stāsts par to, vai elementi iederas, ir gluži par to pašu, vai bērnu rotaļu elementi (sētiņas, staigulīši utt) iederas dzīvojamās telpās. Ir jādzīvo, un dzīvi vērts izbaudīt un novērtēt, jo bērni izaug ļoti ātri. Lai rotaļu elementus sētā izvietotu iespējami labāk, var ņemt vērā dažus ieteikumus. Piemēram, smilšu kasti var ierīkot vietā, kur pēc tam plānota puķu dobe. Batuts, visticamāk. būs atpūtas zonā, ne prezentācijas, bet tas jau ir stāsts par dārza zonējumu, kuram būtu jābūt skaidram pašā sākumā.
Ir iegādāta veca lauku māja. Ko noteikti dārzā nedarīt, domājot par nākotnes dārza izskatu, pat ja pirmajā brīdī liekas,ka tā darīt būtu pareizi?
Būtu labi pirms speciālista piesaistīšanas nedarīt neko. Ja tomēr ir bīstama situācija (piemēram, aizlūzuši koki), to vajag novērst, bet pirms tam veik fotofiksāžu. Tādā gadījumā ataicinātais speciālists redzēs, kā bija pirms tam un spēs dot padomu, kurš balstīts uz vēsturisko situāciju. Protams, ja saimniekam ir svarīgi saglabāt seno sajūtu un vēsturi.
Kad ir labākais laiks speciālista konsultācijai?
To var darīt gandrīz visu gadu, izņēmums varētu būt ziema ar dziļu sniegu. Tas nav labākais laiks, jo tad nebūs redzams vietas reljefs, esošie ziemciešu stādījumi, esošā veģetācija apkārtnē utt. Jārēķinās, ka speciālists parasti nevar atbraukt uzreiz vai nākošajā dienā. Ja vēlme pēc konsultācijas rodas pavasarī, kad ir īstais laiks stādīt, sēt utt., sezona var aiziet gar degunu, jo konsultēties gribētāju var būt daudz. Jāņem arī vērā, ka plāns vai projekts netop vienā dienā. Rezultātā dārza saimnieks zaudē tik dārgo pavasara stādāmlaiku. Tāpēc es saku, ka labākais laiks ir no oktobra līdz martam. Tad daba guļ, ir ļoti labi redzams dārza “skelets”, proti, tās lietas, kuras ir nemainīgas. Un ir laiks nesteidzīgam plānošanas darbam, kur gala rezultāts var tapt gatavs uz pavasara darbu sākumu, proti, aprīļa pirmo pusi.